Redakcijas sleja.

Autore: Gunta Kūla

Ziemassvētki man ir ļoti īpašs laiks. Es katru gadu tos gaidu aizvien kā maza meitene. It īpaši pēdējos trīs gadus, kad manā dzīvē ienācis mans lielākais brīnums – meita Gabriela. Un šis gads bija īpašs, jo Gabriela izdarīja savu pirmo labo darbu, ziedojot daļu sava prieka, lai iepriecinātu kādu citu.

Daudz domāju, vai man par savu labo darbu runāt, bet ziniet, mani draugi un ģimene aicināja to aprakstīt, lai mudinātu arī citus – atvērt sirdi, dāvāt daļu sevis un baudīt to brīnišķīgo sajūtu. Man ļoti patīk doma, ka palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.

“Laimīgs ir nevis tas, kurš spēj saņemt vai dabūt, bet gan tas, kurš spēj dot citiem. Paejieties cilvēkiem pretī un dalieties tajā, kas jums ir! Dāvājiet smaidus un labestību! Laime ir kā saules gaisma: ja iecelsiet kādu saulē, tā apspīdēs arī jūs.”

Žurnālista darbs ietver absolūtu objektivitāti, lai cik smagas reizēm nebūtu tēmas, mūsu profesiju pārstāvjiem ir jāpaliek neitrāliem. Bet ziniet, ir reizes, kad to izdarīt ir patiesi grūti. It īpaši, kad rakstu un uzklausu cilvēkstāstus, reizēm tie ir ļoti skaudri. Manā priekšā ir sēdējuši cilvēki, kuri raud, stāstot par savu dzīvi, tāpat telefonsarunā esmu dzirdējusi cilvēku raudam, bet sarunas laikā man ir jāpaliek neitrālai, jo to pieprasa mana profesionalitāte.

Taču ārpus darba es esmu cilvēks, kuram arī sāp, kurš domā par pasaules netaisnībām. Teju mēneša garumā veidoju rakstu sēriju par īpašo bērniņu Ernestu, kuram konstatēta ģenētiska mutācija FOXP1, un viņa mammu Raminu. Es arī esmu mamma, man reizēm bija ļoti smagi klausīties, bet man bija sajūta, ka šī jaunā sieviete un viņas stāsts manā dzīvē nav ienācis nejauši – man kaut kas ir jādara!

Rakstu sērija: 

  1. Chillpill sarunājas | Īpašā bērniņa mammas Raminas stāsts. “Man gadu bija jāpierāda citiem, ka ar manu bērnu kaut kas nav kārtībā”

2. Chillpill sarunājas | Man bija “jāizģērbjas kailai” sabiedrības priekšā, lai lūgtu līdzcilvēku palīdzību

3. Chillpill sarunājas | Nobeigums. “Man jāpieņem, ka mans bērns vienmēr būs citāds”

Ramina vienmēr uzsvēra, ka viņas sapnis bija liela ģimene, lai bērni būtu cits citam. Man arī ir māsa un brālis, bez kuriem nevaru iztēloties savu dzīvi, mēs bieži vien sakām paldies savai mammai, ka esam cits citam. Tāpēc arī šis stāsts mani uzrunāja.

Klausoties skarbo dzīves ikdienu, ko piedzīvo Raminas ģimene, es izlēmu, ka šajos Ziemassvētkos vēlos radīt brīnumu – brīnumu viņas ģimenei. Četri bērni… Katrs no viņiem gaida brīnumu, gaida kādu nieciņu zem eglītes. Mammai šis laiks tā jau ir smags, arī emocionāli, pārcilājot ik dienas savus tēriņus, skaitļojot, plānojot, kā uzburt svētkus.

Manā ģimenē ir tradīcija, ka ikviens izlozē vienu no trim jaunākajiem bērniem, lai katram sanāktu viena, tomēr vērtīga dāvana. Šogad es izlēmu, ka mana meitiņa daļu sava prieka ziedos Raminas ģimenei. Kāds var teikt – kāpēc gan gribētu apdalīt savu bērnu? Nē, Gabrielai ir gan omītes, gan opīši, krustvecāki, mani mīļie draugi, mana māsa un brālis.

Sapņi piepildās

Ramina kādā telefonsarunā izteicās, ka viņas sapnis ir sagādāt savai vecākajai meitai Evelīnai viedtālruni, viņa ir vienīgais cilvēks, kurš palīdz Raminai ar jaunākajiem brāļiem. Ceļas naktī, ja brālis raud, palīdz gatavot, iet pastaigās. Viņai bērnība kaut kādā ziņā ir atņemta, jo viņa sevi ziedo, palīdzot mammai rūpēties par jaunākajiem brāļiem un mazo īpašo brālīti Ernestu. Evelīnai nav laika ne pucēties, ne komunicēt ar saviem vienaudžiem, bet šis mazais nieks būtu vismaz mazs atelpas brīdis un iespēja ieskatīties savu vienaudžu dzīves gaitās un būt ar viņiem kaut virtuāli. Evelīnai nav fiziski laika izdzīvot pusaudža gadus.

Es vienā mirklī sapratu – man ir kaut kas jādara. Es sāku apzināt savus ģimenes locekļus un tuvākos draugus, kuri varētu piedalīties šī brīnuma radīšanā.

Jāteic, ka es labi zinu, ka ikvienam no mums ir savi tēriņi, es zināju, ka savā veidā nedevu iespēju atteikties no dalības manā projektā. Bet šis bija tas mirklis, kad neviens man neteica “nē”. Atceros, ka Ramina vairākkārt stāstīja, ka viņa tik bieži dzirdēja “nē”, pat no saviem tuvākajiem cilvēkiem, “nē, es nevaru tev palīdzēt, nē, es nevarēšu tevi aizvest, nē, man nav papildu līdzekļu, ko tev aizlienēt”. Bet visi šoreiz Raminai teica “jā”!

Vislielāko paldies gribu teikt savai sirdsdraudzenei un māsai, un viņas vīram, kuri sagādāja Evelīnai kāroto telefonu. Paldies manai mammai Sandrai un manām labākajām draudzenēm – Madarai, Anijai, Kristiānai – par finansiālo, draudzīgo roku, mēs aploksnē uzdāvinājām arī naudiņu, par kuru mamma sev beidzot varēs nopirkt zābakus.

Gribu teikt paldies savai draudzenei un mīļajai kaimiņienei Kitijai un viņas ģimenei, kura, izlasot Raminas stāstu, nepalika vienaldzīga. Kitija un viņas ģimene sarūpēja Raminas dēlēnam Evertam brīnumu. Zīmīgi, jo arī viņas dēliņu sauc Everts.

Ziniet, kas šajā visā ir patiesi skaisti? Katrs no iesaistītajiem cilvēkiem man teica “paldies” – paldies par iespēju izdarīt kaut ko labu. Redziet, tas ir stāsts par to, ka palīdzot otram, tu palīdzi sev.

Un dāvināšanas prieks…

Sākotnēji mēs gribējām nogādāt dāvanas paši, bet Ramina izlēma iepriecināt savus bērnus, atbraucot uz Tukumu.

Tad nu es pastāstīšu, ko nozīmē stipra ģimene. Sarunājām tikties laukā, turpat pie mūsu mājas, jo COVID-19 pandēmijas ierobežojumu dēļ ir tā, kā ir. Pat uz siltu tēju diemžēl nevarēju uzaicināt.

Izlēmām, ka dosimies apskatīt Tukuma pērles – Ziemassvētku eglīti un skaisto parku, kas Ceturtās Adventes vakarā bija pārvērties par pasaku mežu.

Bija jau tumšs, pulkstenis rādīja četri pēcpusdienā, nedaudz vēss. Es vēroju un klusi pie sevis domāju, ka tieši šis mirklis ir zelta vērts, redzēt, ko nozīmē ģimene un kas ir komandas darbs. Kamēr mammai uz rokām bija mazais Teo (8 mēneši), tikmēr lielā māsa uz rokām nesa mazo Ernestu (2 gadi), bet Everts (6 gadi) stūma ratiņus. Es jau tālumā redzēju, ka neviens no viņiem neizrādīja ne mazāko nepatiku pret pienākumiem, viņi vienkārši ir kā viens vesels. Bērni bija tik skaisti  ģērbti, tik pieklājīgi un sirsnīgi, un mamma – vienā plānā jaciņā, bez cimdiem un cepures, vienās vasaras kurpītēs…

Ja es vien varētu uzrakstīt, cik bērni bija sirsnīgi cits pret citu – pieskatīja savējos, piekārtoja ratiem noslīdējušo sedziņu, sasildīja auksto rociņu, paņēma pie rokas arī manu mazo Gabrielu. Mamma ir panākusi to dārgāko, par ko vienmēr sapņoja, – bērni patiešām ir cits citam. Bērnu acis mirdzēja par katru skaisto pilsētas rotājumu.

Šī diena man atgādināja, ka naudai patiesi nav vērtība – lai arī mamma katru dienu skaita, lai visiem viss pietiek, ļoti rūpīgi plāno savu budžetu, bet es uz viņiem skatījos kā uz bagātākajiem cilvēkiem pasaulē – viņi ir viens otram. Es apsolīju sev, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai es pati sevi redzētu tādu, kādu es redzēju Raminu kā mammu.

Tik ļoti varēja just to lielo mammas mīlestību, to pašaizliedzību, ka pašai rokas tik aukstas kā lāstekas, bet viņa neizrādīja ne mazāko rūpi par sevi, viņa izņēma un ielika bērnus ratos, viņa piekārtoja cepures, viņa ik pa laikam teica saviem bērniem “es tevi mīlu”, jautāja, vai nav auksti, un smaidīja, viņa visu laiku smaidīja. Cik man bija silta sirds!

Izmantojām izdevību un pie lielās svētku egles apdāvinājām ģimeni. Ja jūs to redzētu, cik lepni Ernests dziedāja, cik kautrīgi, bet no visas sirds mamma skaitīja pantiņu, uz rokām turot Teo, cik Ernests bija laimīgs, vērojot lampiņas, cik Evelīna bija sakautrējusies, bet tik mīļi un pateicīgi smaidīja.

Mammai bija grūti slēpt savas emocijas, pasakot paldies, šis paldies ir bijis viens no siltākajiem paldies, ko esmu savā dzīvē saņēmusi.


Tā bija mana Ziemassvētku dāvana – dot otram, jo tev pašam ir viss nepieciešamais. Es aicinu atvērt acis un paskatīties uz saviem līdzcilvēkiem, tik daudziem ir nepieciešama mūsu palīdzība. Ne tikai materiāla, es ceru, ka arī jūsu sirdis šis stāsts sasildīja.

Mīļā Ramina, ja tu lasi: “Bībelē teikts, ka nevienam cilvēkam neuzliek uz pleciem tik daudz, cik viņš nevarētu panest. Ernests Tevi ir izraudzījis par savu mammu, jo tikai tu spēsi mīlēt, atbalstīt, rūpēties. Tikai Tu un neviena cita! Tu esi paraugs, tu māci saviem bērniem, ko nozīmē mīlēt. Ar to, ar kādu mīlestību un pašaizliedzību attiecies pret saviem bērniem, Tu esi ielikusi viņos pašu svarīgāko, ar ko ne dārgākās mantas, ne pulciņi nevarēs spēkoties. Tu saviem bērniem esi eņģelis, atceries to vienmēr!”

Gunta

Foto: Unplash.com

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.