Kibermobinga upuriem var parādīties pašnāvnieciskas tieksmes

0

Aizvien vairāk tiek runāts par dažādiem emocionālas vardarbības veidiem. Viens no tiem ir kibermobings. Tās ir aizskarošas ziņas, komentāri, īsziņas un pat anonīmus zvani. Lai pamanītu notiekošo, pieaugušo uzdevums ir jau pašos pamatos zināt, kas ir mobings,un kā uz to reaģēt tieši interneta vidē.

Kibermobinga upuri mēdz arī noslēgties sevī un daudz laika pavadīt vientulībā

Visbiežāk bērni nevienam nesaka par to, ka ir kļuvuši par kibermobinga upuriem, jo baidās, ka pieaugušie reaģēs pārāk emocionāli vai nosodīs viņus. Nereti pieaugušie mēdz arī ignorēt kibermobinga gadījumus, par kuriem ir stāstījuši bērni, jo uzskata, ka viņiem pašiem ir jātiek galā ar savstarpējo attiecību risināšanu.

“Bērns, kurš ir kļuvis par kibermobinga upuri, visbiežāk būs nomākts un pārlieku emocionāls, vairs nevēlēsies socializēties ar skolasbiedriem un apmeklēt skolu. Bieži vien viņi var arī nevēlēties pavadīt laiku ar ģimeni vai pārstās darīt to, kas kādreiz sagādāja prieku,” mobilo sakaru operators BITE speciālisti.

Kibermobings var izraisīt pašnāvnieciskas tieksmes

Eksperti skaidro, ka, ja kibermobings ir noticis ilgstoši, tā upurim var rasties domas par pašnāvību. Turpretim emocionālais “atkopšanās” posms pēc piedzīvota kibermobinga var ilgt vairākus gadus.

Tāpat speciālisti uzsver, ka uzskats, ka “kibermobings upuris ir pats vainīgs un pats pieļāvis šādu situāciju”, ir postošs un absurds, jo, tā vietā, lai meklētu atbalstu līdzcilvēku vidū, viņš var noslēgties sevī vai pat pieņemt kādu savai dzīvībai bīstamu lēmumu.

Agresori internetā pašapliecinās

Iemesli tam, kādēļ bērns izvērš kibermobingu, var būt vairāki, tomēr lielākoties tie jāmeklē pašos agresoros. Bieži vien, emocionāli pazemojot internetā citus, bērns, kurš ir agresors, jūtas spēcīgāks un pārāks, tā viņam ir iespēja pašapliecināties. Tas ir arī veids, kā viņš cenšas sev pievērst uzmanību vai iegūt popularitāti skolasbiedru vidū.

Vienlaikus eksperti stāsta: “Ja bērns ir introverts, tad kibermobings var būt viņa aizsargbarjera – tā viņš var mēģināt slēpt savas bailes socializēties klātienē. Turpretim citi bērni kļūst par agresoriem, ja iepriekš ir paši piedzīvojuši kibermobingu.”

Lai gan vieglāk ir vainot upuri, vienmēr jāatceras, ka bez agresora rīcības kibermobings nemaz nenotiktu. Jebkurā gadījumā, sākot risināt problēmu, vienmēr būtiski uzzināt tās cēloni skolā un mājās.

Uzsākot sarunu ar bērnu, kurš ir kļuvis par agresoru, ir svarīgi atcerēties, ka katrs var kļūdīties, tomēr kļūdas ir jālabo – piemēram, skaidrojot bērnam, kādas sekas var radīt viņa rīcība, kā arī bērnam pašam izdzēšot riebīgos ierakstus, atvainojoties upurim un pārrunājot atbildīgu interneta un mobilo ierīču lietošanas noteikumus.

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.