Autore: Gunta Kūla

Džordžs Volkers Bušs ir teicis: Kļūt par tēvu ir pavisam viegli, būt par tēvu ir daudz grūtāk…

Jau šajā nedēļas nogalē visā Latvijā tiks atzīmēta Tēva diena. Par godu gaidāmajiem svētkiem sirsnīgā sarunā ar chillpill.lv par tēva lomu pastāstīs  Superbingo vadītājs un hokeja kluba Dinamo tehniskais direktors Armands Simsons. Jau sarunas sākumā pirmie Armanda vārdi ir ļoti līdzīgi Dž. V. Buša atziņai: “Kļūt par tēti ir viens, bet būt par tēvu saviem bērniem – tas ir daudz vairāk, spēcīgāk, atbildīgāk.” Ja vien ar vārdiem varētu atspoguļot Armanda smaidu, kad viņš runā par savu ģimeni, tas būtu vareni! Šī publikācija būs veltījums visiem pasaules tētiem.

“Manas meitas esmu es”

It kā šķietami vienkāršs jautājums, kas, Armanda prāt, slēpjas zem vārda tētis. Skaidrs, ka vienā vārdā to nevar aprakstīt, viņš saka: “Manuprāt, ka vārds tēvs sevī ietvert milzum daudz īpašības vārdu. Ja man jānosauc daži no tiem, tad es teiktu – tēvs ir klints, mugurkauls, tēvs ir cilvēks, uz kuru var paļauties visās dzīves situācijās. Arī šobrīd, lai gan esmu pieaudzis un man ir pašam sava ģimene, tētis ir vajadzīgs joprojām.”

Armandam ir piecas dzīves sievietes, sieva Iveta un četras brīnišķīgas meitas – Patrīcija Paula, Eimija Pola, Heidija Petra un mazulīte Odrija Pērle.

Iedziļinoties šajā it kā šķietami pavisam vienkāršajā jautājumā, Armands min, ka tas, protams, neaprobežojas vien ar vienu raksturojumu – atbildība. “Tas ir visa pamats. Es it kā varētu teikt, ka esmu pieredzes bagāts tēvs savām četrām meitenēm, bet joprojām mēs ar sievu, savu draudzeni, savu dzīves karalieni, joprojām mācāmies būt par labiem vecākiem un arī par draugiem saviem bērniem. Manas meitas esmu es, viņas ir mans spogulis. Gan viņas mācās no manis, gan es no viņām. “Būt par tēvu, pēc Armanda domām, ir viena no dzīves lielākajām dāvanām – gan tu pats vari ieņemt šo lomu, gan tas, ka tev ir tētis.”

It īpaši šobrīd laiki ir visādi, ir labāki, ir ne tik labi, bet Armands uzsver, ka tēvam būt nozīmē nest atbildību par savu ģimeni. Tētis un mamma ir lielās svētnīcas jeb ģimenes vadītāji. Tieši no vecākiem ir atkarīgs, cik ģimene būs spēcīga un cik bērns nākotnē būs spēcīgs, mīlošs vecāks saviem bērniem.

Un tomēr… Tāpat kā mīlestībai ir dažādi veidi, tāpat cilvēkiem ir dažādi viedokļi par to, kādai būtu jābūt ģimenei, kas ir spēcīga ģimene, kas vispār ir ģimene. Jautājums Armandam, kā cilvēkam, viņaprāt, rodas izpratne par šīm lietām – augot savā ģimenē vai to iemāca paša pieredze? Viņš min, ka abējādi. “Esmu ļoti lepns un gandarīts, ka man joprojām ir gan tētis, gan mamma un maniem bērniem ir gan ome, gan opis, jo dzīvē gadās taču visādi.”

Sarunas laikā Armands atceras arī savu bērnību, stāstot: “Atceros, ka tētis, varēja vai nevarēja, bija naudas vai nebija, vienmēr rūpējās visādā ziņā, lai mums ar māsu nekā netrūktu. Protams, ka laiki ir bijuši visādi. Ir bijis jādomā arī par to, kā mēs dzīvosim, kā ēdīsim. Un šobrīd es saprotu, cik grūti bija tētim pateikt “nē” kādām mūsu iegribām. “Nē” ne jau tāpēc, ka viņš negribētu, bet tāpēc, ka vienkārši nesanāca. Es bieži lūdzu Dievu, kaut nekas tāds nepienāktu, ka man ir jāsaka “nē” elementārām lietām tikai tāpēc, ka nav iespēju. Tā ir tā lielākā atbildība. Ja manām meitenēm ir viss kārtībā, tad arī es jūtos iekšēji laimīgs.”

Kā vīrietis nobriest par tēvu? Armanda vecākajai meitai šobrīd ir 14 gadu. Kas palicis atmiņā no pirmā bērniņa gaidīšanas laika, kad viss nezināmais bija vēl tikai priekšā? Kā Armands nobrieda vai sagatavoja sevi – nu es būšu tēvs?!

“Jāsaka, ka smieklīgi, bet es spilgti atceros katru gaidīšanas laiku. Protams, ka, gaidot pirmo meitiņu, bija liela neziņa un cilvēciskas bailes, kā tagad dzīvosim, jo iepriekš jau zināmu laiku bijām dzīvojuši kā draugs ar draudzeni un vīrs ar sievu.” Armands atceras, ka vēl pirms bērnu nākšanas pasaulē ģimenē bija divi kaķi, par ko bija jārūpējas, tāpēc viņš smaidot teic, ka pārim sākumā jāpaņem kaķis – tas varētu būt labs ģenerālmēģinājums ģimenes paplašināšanai.

“Lai ieņemtu Patrīciju, mums nācās pacīnīties”

“Mūsu stāsts bija sekojošs – nebija tā, ka viss notika klikšķa ātrumā, izdomājām, un ir. Par Patrīciju nācās pacīnīties, lai mēs pie viņas tiktu. Veiksmīgi sanāca, un tā bija neaprakstāma laime! Protams, to ir grūti atstāstīt, tas jāpiedzīvo pašam. Galvenais ir nebaidīties no tā, bet – viegli pateikt, grūti izdarīt. Statuss mainās, un tas uzliek papildu pienākumus un jau minēto atbildību, un ne tikai. Bet, kā izrādās, tas ir baigi forši!”

Otrā meita Eimija Pola mums atnāca kā Ziemassvētku brīnums, jo īsi pirms svētkiem uzzinājām, ka gaidām viņu. Tad arī bija tas pats stāsts, ar vienu apradām, taču atkal uznāk bailes un neziņa, kā tagad dzīvosim, esot jau četratā.

Bet jāsaka tā, ka ar katru meitiņas piedzimšanu, mēs esam kļuvuši stiprāki. Šī svētlaime diemžēl nav visiem lemta, tāpēc Armands katru dienu ir pateicīgs, ka var būt tētis savām meitenēm.

Ģimenes atslēgas vārds – KOPĀ

Aizskārām arī dzemdību pieredzes stāstu. Armands ar lepnumu saka, ka piedalījies visās četrām dzemdībās. “Es neatkāpšos no saviem vārdiem un savas pārliecības. Esmu izbaudījis visas četras dzemdības, sagaidot savas meitenes kopā ar Ivetu. Vai esmu palīdzējis šajā brīdī vai neesmu, es nezinu, bet Iveta vienmēr to ir apliecinājusi, ka tas ir svarīgākais, ka mēs esam kopā. Ja mazuļus kopā esam ieņēmuši, kopā arī esam sagaidījuši. Tā saikne ar katru kopā sagaidīto bērnu veidojas vēl spēcīgāka starp mani un Ivetu. Katra reize ir kā pirmā reize. Ja man jautātu, vai es ieteiktu čaļiem būt blakus dzemdībās, es viennozīmīgi saku JĀ! Ja ne klāt, tad blakus. Mēs esam kopā šajos brīžos, arī tad, kad piedzima Eimija Pola, mēs ar Patrīciju, kurai bija gads un astoņi mēneši, braucām un slimnīcu, un tā arī darījām turpmāk, arī kad dzima mūsu trešā meita Heidija, abas meitenes jau bija paaugušās, un tas bija vesels piedzīvojums, ka gaidījām, kad nu būs jābrauc uz slimnīcu, un tāds pats stāsts ir arī tad, kad sagaidījām Odriju Pērli, – visi kopā.”

Sarunas laikā raidījuma vadītājs tik mīļi izsakās par savu sievu, ka ik reizi, pieminot viņas vārdu, smaida tik sirsnīgi. “Man ir tāds magnēts pie manas Ivetas, viņa jau reizēm smejoties saka, ka bēg no manis.”

Šķiet, ka sabiedrība reizēm netic tam, ka var būt tik laimīga ģimene, kāda tā ir Armandam un Ivetai

Jāsaka, ka Armands Simsons ir bieži izslavēts publiskajā telpā kā labs tētis, kā ģimenes galvas paraugs. Viņš uzreiz pieklājīgi pārtrauc un saka: “Mēs tādi vienkārši esam, mēs tā dzīvojam. Es nezinu, vai esmu tas vispareizākais. Ir jau dzirdēti visādi komentāri, kā, piemēram, “viņai jau tikai tā pasākumos un fotogrāfijās tādi”. Es varu ar lielāko lepnumu teikt, ka mēs vienkārši tādi esam, un kas galu galā tur tāds ir, mēs gluži vienkārši esam ģimene, es mīlu savas meitenes. Ja ar to, kādi esam, varam kādu pozitīvi iespaidot, par to tikai priecājamies. Bet es jau minēju un vēlreiz atkārtošu, ka arī es joprojām mācos.”

Būt pa vidu piecām sievietēm – tas varētu būt liels piedzīvojums katru dienu! Jautājot, kā tas ir – būt par tēti tieši meitenēm, kas ir visgrūtākais? “Es nezinu, vai ir pareizi teikt grūtākais un vieglākais, jo tā nav ne uz vienu pusi, ne otru. Tas ir liels darbs ar sevi,” atzīst Armands. Ne velti saka, ka it īpaši sievietes ļoti pieķeras vārdiem, tāpēc Armands saka, ka “ļoti jādomā, ko runā, ir jāmāk daudz ko paturēt pie sevis, lai cik noguris vai dusmīgs būtu, ja reiz ir sanācis dusmīgāk pateikt vai dusmīgāk paskatīties, tad pašam beigās ir jāiet stūrī sēdēt ar smagu sirdi bez maz vai… Grūti ir būt gan labam tētim, gan labam čomam vienā personā.”

“Dzīvojot kopā ar četrām dažāda rakstura meitenēm,  reizēm, protams, ir pa kādam sastrēgumam un pa kādam ķīviņam, un tas ir tāpēc, ka ir viedokļu dažādība, taču arī tas ir pilnīgi normāli,” saka Armands.

Mirklis, kam ir liela nozīme

Būt par vecāku savam bērnam ir ļoti grūts uzdevums. Vienam cilvēkam ir jāspēj aizpildīt tik daudz lomu, ja runājam par Armandu šajā konkrētajā situācijā tad, pirmkārt, tu esi kā personība, otrkārt, tu esi kā tēvs, treškārt, tu esi arī vīrs savai sievai, ceturtkārt, tu un tava karjera, un tā mēs varētu turpināt ilgi… Kāpēc tika aizskarts arī šis jautājums? Jo bērns gaida, bērni vēl neizprot šo pasaules kārtību, ka vienam cilvēkam ir jāspēj pildīt vairākas lomas. “Reizēm, atnākot mājās no darba, kad bērni tevi gaidījuši visu vakaru, katra meitene grib kaut ko izstāstīt, parādīt, bet es pasaku “pagaidi mazliet”, un ziniet, šī frāze neviļus velkas līdzi kā tāda sērga, jo ne vienmēr es esmu tik aizņemts, lai teiktu “pagaidi mazliet”. Tam mirklim ir liela nozīme, jo bērns jau to atceras.”

“Kopā pavadītais laiks ir vissvarīgākais. Laiks tik ātri skrien, ka, lai cik aizņemts tu būtu, ir jāatrod laiks bērnam, jo mēs, pieaugušie, mēģinot skriet pēc [kaut kā, reizēm paši nezinām kā], nepamanām, cik ātri bērni ir izauguši.”

Cik man jāmaksā, lai es nopirktu dienu ar tevi, tēti? 

Paturpinot sarunu par kopā būšanas laiku, Armands stāstā min piemēru, kas spilgti norāda uz ikdienas “žurku skrējienu”… Dēls savam tētim prasa kabatas naudu vienu reizi, otru, trešo, tētis pēc nedēļas attopas un saka dēlam: “Bet es jau tev veselu nedēļu dodu kabatas naudu,” un tad zēns jautā: “Tēti, cik tev izmaksā viena diena darbā?” Tētis atbild: “100 dolāru.” Puisītis dod tētim sakrātos 100 dolārus un vaicā: “Vai es varu nopirkt šo vienu dienu sev?”

“Šis ir spilgts piemērs tam, ka bērni ļoti vēlas vecāku uzmanību, bet reizēm ir vienkārši jāapstājas un jānovērtē tieši šis mirklis. “Un šeit mēs atkal varētu atgriezties pie pirmā jautājuma par to, kas ir tētis. Šis ir labs atgādinājums vecākiem veltīt laiku savam bērnam, lai viņam nevajadzētu nopirkt laiku. Un šis ir tas pats stāsts par “pagaidi, mazliet vēlāk” vai “pagaidi, es skatos filmu vai hokeju”. Tās ir tās ikdienišķās lietas, par kurām arī es reizēm piemirstu, bet saku automātiski šo sērgu frāzi. Tāpēc ir reizēm jāapstājas un jāpadomā.”

Armands iezīmē vēl kādu ainu, kas raksturo, kā veidojas attiecības ģimenē, un cik svarīgi ir vecākam pildīt savu lomu tā, lai ģimeni saturētu kopā. “Ja mēs vizualizējam bērnu un vecāku attiecības, tad iedomāsimies, ka vecākam ir makšķere un pie makšķerauklas ir katrs no bērniem. Gluži tāpat kā makšķerējot zivi, no vecāka ir atkarīgs, kas ar šo zivi notiks, aukla var pārtrūkt, zivs var aizmukt un atpakaļ to dabūt vairs nebūs iespējams. Un no vecākiem ir atkarīgs, kad tu auklu pavelc ciešāk un kad stiprāk.”

Ir tik jauki klausīties, ar kādu aizrautību Armands stāsta par savu ģimeni. Ne visiem tā ir, tas nav noslēpums. Statistika ir biedējoša, cik daudz ir uzturlīdzekļu nemaksātāju, cik daudz bērnu aug bez tēviem, cik daudz ir vientuļās mātes… Cilvēkam, kurš tik sirsnīgi izsakās par savu ģimeni, radās vēlme pajautāt, kāpēc, viņaprāt, ir tā, kā ir…

“Šis ir ļoti smags jautājums. Es zinu, ka tā ir, bet es ļoti negribu par to domāt. Es varu just līdzi, es varu varbūt dot kādu padomu, ja man to lūdz. Bet es negribu piesārņot savu galvu, domājot, kā iet citiem vai kas notiktu, ja šādi gadītos manā ģimenē. Es negribu izklausīties egoistisks. Es varu kļūdīties, bet, manuprāt, biežākais attiecību problēmu stūrakmens ir komunikācijas trūkums. Es neesmu soģis, galu galā, situācijas ir daudz un dažādas, es nevaru teikt visiem – skatieties visi, kā dzīvojam mēs. Katrs mēs esam atbildīgs par savu dzīvi un ģimeni, es nevaru ieteikt – tu dari tā vai nedari šā. Ģimene ir mana lielākā laime. Kurš visvairāk priecājas, ka tu atnāc mājās?! Katru reizi, kad ienāku pa durvīm, meitenes man skrien pretī un apskauj. Es nevaru pat iedomāties, ka es meitenes varētu redzēt vien pārdienas.”

Tēva diena Simsonu mājās

“Protams, ka šie ir īpaši svētki mūsmājās. Manuprāt, tēti vēlāk ir tikuši pie savas dienas nekā mammas. Bērni mūs lutina – gan Ivetu, gan mani. Šajā īpašajā dienā vienmēr ir sagatavotas brokastis, ko meitenes taisa. Ir sagatavoti arī dažādi pārsteigumi. Meitenes uz tiem ir ļoti naskas gan uz jubilejām, gan uz Tēva dienu. Es jau tagad zinu, ka svētdienas rītā es noteikti gardu muti ēdīšu pankūkas. Arī bērnudārzā tiks gatavots kaut kas īpašs.” Armands saka arī to, ka šīs lietas aizkustina tikpat dziļi, kā tas ir mammām:

“Tā tik šķiet, ka tēti ir stipri, ar spēcīgu mugurkaulu un lielu bārdu. Arī man spilvenā ir nācies nobirdināt par kaut ko kādu asaru. Vai kādā no pasākumiem, kad tas lepnums pārņem tik ļoti, ka laužas uz āru. Mums ir sirds, kura jūt, kura līdzpārdzīvo un mīl.”

Foto ar atļauju.

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.