Autore: Gunta Kūla

Ikviens no mums kaut reizi uzdūries gudrām un vērtīgām atziņām par dzīvi, mīlestību, draudzību, dusmām, aizvainojumu, prieku un laimi no tādiem pasaulē slaveniem autoriem kā Paulu Koelju, Dalailama, Ērihs Marija Remarks u.c. Mēs veidojam savus priekšstatus no atziņām, krājam tās atmiņu lādītē, taču vai ko zinām par šiem autoriem, viņu dzīves gājumu un vai tas vispār ir svarīgi?

Pēdējā gada laikā lielu interesei iemantojis jauns pašmāju autors Artis Puriņš, kurš pērn izdeva savu pirmo grāmatu – “Ieskaties sevī dziļāk”. No skata jauns, simpātisks puisis, arī sociālajos tīklos viņš dalās ar savām atziņām un domugraudiem, maz gan var uzzināt par viņu pašu.

Savā grāmatā viņš dalās ar saviem novērojumiem par cilvēkiem, dalās padomos un domās par laimu un prieku, dusmām un aizvainojumu, par atmiņām un vērtībām. Grāmatas nosaukums ir “Ieskaties sevī dziļāk”, vai autors sarunā ļaus sevī ieskatīties dziļāk? Tas gan paliks retorisks jautājums, uz ko būs ļauts atbildēt katram pašam.

Chillpill.lv uzrunāja jauno rakstnieku nelielā sarunā, lai iepazītu tuvāk, taču vai tas ir izdevies, jāizvērtē lasītājam.

Sarunu iesākām ar it kā ļoti vienkāršu jautājumu – cik Artim ir gadu? Jautājums radās, jo tomēr zināma interese ir. Iepazīstoties ar grāmatas saturu, ir skaidrs, ka jaunais vīrietis raksta par tik svarīgām dzīves sastāvdaļām kā mīlestība, ģimene, vērtības, reizē ir arī “sāpīgi” temati kā sāpoša sirds, dusmas, bailes un pat naids. Artis uz šo jautājumu atbild kā īstens filozofs.

“Uz cilvēka gadu skaitu nav vērts iespringt. Bet teiksim tā – starp pilngadību un tā saucamo pusmūža krīzes sākumu. Kaut kas pa vidu starp šiem abiem.”

Jāsaka, ka ne visiem ir prasme domas ietīt vārdos, rakstītos vārdos. Kaut gan nesauc sevi par profesionālu rakstnieku, jautājums arī par to, cik jaunais autors ilgi jau raksta, arī neizpalika.  Viņš atbild: “Profesionāli? Manā skatījumā es neesmu profesionāls rakstnieks. Es nerakstu pēc neviena pasūtījuma. Es rakstu, kad kāda interesanta doma ir nonākusi manā apziņas laukā un vēlas tikt iznesta uz āru. Sociālajos tīklos publiski dalos ar savām domām, atziņām un sajūtām kādus nepilnus divus gadus. Pirms tam rakstīju tīri privātajā vidē pats sev. Rakstīšana ir primāri veids, kā es izzinu sevi un pasauli man apkārt, veids, kā es paskatos uz paša dzīvi no malas.”

Kā attīstījusies Arta rakstītprasme? Jo ne vienmēr labs runātājs ir arī labs rakstītājs.

“Speciāli rakstītprasmi nekad neesmu centies attīstīt. Darbs pašam ar sevi, regulāras meditācijas palīdzēja man iztīrīt dažādus emocionālos blokus, kas ļāva brīvi runāt par jebkāda veida tēmām. Depresiju, ciešanām, mīlestību, attiecībām, prieku, laimi, sevis izzināšanu, apzināšanos. Visu. Es to visu esmu pieredzējis caur sevi. Es par to nekaunos. Mani nebiedē, ko citi par to padomās. Latvijā vīrieši maz par to runā, tāpēc, manuprāt, daudziem bija interesanti sākt lasīt.”

Kādā publikācijā Artis atklāja, ka iet garās pastaigās, tas viņam ir meditatīvs process, tāpēc jautājums – vai esi vienpatis, ja tā var teikt? Vai vislabāk jūties viens vai draugu, ģimenes kompānijā?

“Jā, man ir vajadzīgs regulārs laiks ar sevi. Tas ir veids, kā es uzlādēju savas baterijas. Saplūstu ar dzīvi. Gūstu atbildes. Tai pašā laikā cilvēks nevar noslēgties pilnībā no sabiedrības. Bet ir svarīgi katram sajust to, cik lielos apmēros nepieciešama sabiedrība un  cik – laiks ar sevi. Katram tas ir individuāli. Tas ir jāpieņem sevī,” tā jaunais rakstnieks.

Jāatzīmē, ka publikācijas beigās būs iespēja izlasīt Arta Puriņa domugraudus un atziņas, lai arī tie, kuri vēl nav iepazinušies ar autora darbiem, to var izdarīt!

Lai arī savu vecumu Artis neatklāj, izmantojot iespēju, tika uzdots jautājums – kā tavi lasītāji skatās uz to, ka tu sniedz padomus par lielām dzīves lietām? Lai gan tevī ir jūtams viedums, vai nesanāk saskarties ar jautājumu: “Ko tu jaunais puis’ saproti no dzīves?!”

“Kad sāku rakstīt, tad regulāri bija tādas piezīmes. Tas ir tikai normāli un loģiski. Es zināju, ka tā būs. Šobrīd regulārie lasītāji sen jau ir pārstājuši skaitīt, cik man grumbu uz pieres. Viņi lasa un izjūt to, kas ir uzrakstīts.”

Vai viss rakstītais ir tikai Arta domas? Spriežot pēc grāmatas satura, tur zināmā mērā ir arī psiholoģija, vai Artis apgūst vai interesējies arī par šo zinātni?

“Cilvēka individuālās domas vienmēr būs daļa no kolektīvā domu lauka. Apzinās to viņš vai nē. Bet katram mums ir piešķirta unikāla personība, kas var ietērpt jau kaut kur izskanējušu domu jaunā tērpā. Un tikai šajā jaunajā tērpā kāds to spēs saredzēt un uztvert, lai cik dīvaini, tas arī neliktos.”

Turpinot viņš saka: “Es neesmu speciāli neko mācījies un nemācos arī tagad par psiholoģiju. Ikviens cilvēks manā dzīvē ir mans psiholoģijas pasniedzējs. Jauns vai vecs. Nabags vai bagāts. Man patīk vērot un analizēt dzīvi.”

Ik pa laikam apgalvo, ka rakstīšana ir ne tikai meditatīvs process, bet arī smags darbs, tāpat reizēm radošus cilvēkus piemeklē “radošās krīzes”. Vai Artim ir kāds īpašs rīta rituāls, kā sagatavoties produktīvai dienai? Ko viņš iesaka citiem?

Man patīk sākt savu dienu ar nesteidzīgu mate tējas baudīšanu. Latvijā tā nav pārāk populāra šobrīd, bet iesaku pamēģināt. Patīkami pamodina prātu un sagatavo dienai.
Svarīgi ir dienu sākt, apzinoties, ka tev ir dota iespēja dzīvot. Tev ir dota iespēja satikt draugus. Noskūpstīt savu mīļoto cilvēku. Doties pastaigā pa mežu. Aiziet no darba, ja tas tevi smacē jau vairākus gadus un uzdrošināties pievērsties savai sirdslietai. Tev ir iespēja palīdzēt citiem cilvēkiem un gūt prieku no tā. Tev ir iespēja pieņemt sevi, pārstājot tiekties pēc perfekcionisma, kas ir tikai un vienīgi citu uzskatu sistēma. Tev ir iespēja būt dzīvam. Baudīt, mīlēt un priecāties. Šo visu atgādināt sev, ik pa laikam atverot acis, es ieteiktu cilvēkiem.

Tuvojamies jau nobeigumam… Tā tomēr zināma atbildība – veidot citātus un atziņas, no kurām zināma daļa cilvēku ietekmējas, dalās tālāk. Artis tāpat kā citi lielie domātāji ir tāds kā domu virzītājspēks. Vai Arta domas laika gaitā nemainās? Piemēram, pirms gada uzrakstītais?

Viņš atbild: “Es cilvēkiem necenšos uzspiest vienīgo patiesību. Mans mērķis rakstot ir dot cilvēkam izvēles brīvību. Ja tas rezonē ar tevi – lieliski. Paņem to, izmanto savā dzīvē. Ja nē – laid garām un nejūties par to slikti vai nepareizi. Es nepārstāvu nevienu reliģiju vai kādu noteiktu uzskatu sistēmu. Es necenšos nevienu ielikt savos rāmjos. Es tikai cenšos cilvēkiem palīdzēt apzināties neapzināto. Paskatīties uz situāciju, iespējams, no cita skatpunkta, kas palīdzēs ieraudzīt risinājumu.”

Arī savā atbildē viņš pamanās sniegt vērtīgu atziņu: “Cilvēks mainās. Cilvēka domas mainās. Viss ir mainīgs šajā pasaulē. Bet ir dzīves algoritmi, kuri, šķiet, ir nemainīgi jau no pirmsākumiem. Ja kādā brīdī sajutīšu, ka šie algoritmi kaut kādu iemeslu dēļ sāk mainīties – man nebūtu problēmas pateikt, ka vecie uzskati ir savu laiku nokalpojuši. Cilvēkam ir jāprot pielāgoties un mainīties. Nevar dzīvot pēc vienas grāmatas. Viss plūst un mainās.”

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.