Autore: Gunta Kūla

Kurš gan nav dzirdējis par Stirnu buku? Šis ir pasākums aktīviem cilvēkiem – kā lieliem, tā maziem, kuri joņo caur meža takām un biezokņiem, garākajā distancē mērojot pat 70 kilometrus. Stirnu buks nav tikai iekšēja sacensība katram pašam ar sevi, tie ir arī svētki visai ģimenei. Šajā nedēļas nogalē bija paredzēts Stirnu buka pēdējais posms Kandavā, taču tas tika atcelts, lai mazinātu COVID-19 izplatību. Ar chillpill.lv laipni piekrita aprunāties viens no Stirnu buka organizatoriem – Gints Konošonoks. Patīkamu lasīšanu!

Sarunās klejojām gan par iniciatīvas Stirnu buks pirmsākumiem, gan par skrējējiem kopumā.

Šī ir jau septītā Stirnu buka sezona, kas nu jau ir aizvadīta ar trīs posmiem šajā gadā. Jāmin, ka pēdējais posms, kas bija paredzēts šajā nedēļas nogalē, COVID-19 dēļ tika atcelts.

Bet vienmēr ir nākamais gads, vai ne?

Uzreiz jāmin, ka, lai arī posms ir atcelts, organizatori sarūpējuši pārsteigumu, jo gan sestdien, gan svētdien būs iespēja izskriet pusmaratonu Kandavas pusē.

Šķiet, ka teju ikviens Latvijas iedzīvotājs ir dzirdējis vārdu salikumu – Stirnu buks, taču atgādināsim par to, kā šī ideja radās. Gints Konošonoks stāsta: “Ideja radās, pašiem skrienot. Skaidrs, ka skraidīt var pa pilsētu (asfaltu), pa plakanām vietām, bet šad un tad gribas arī paskraidīt pa mežu.”

Melnezers

Stirnu buks nāk no Tukuma

Tāpat jāmin, ka ideja par Stirnu buku nāk no Tukuma puses. Šķiet, ka ikviens tukumnieks ir iemīlējis Melnezeru, tā ir vieta gan relaksējošai atpūtai, gan sportiskām aktivitātēm. Izrādās, ka turpat nedaudz tālāk, ieejot meža biezoknī, ir Āža kalns, par kura eksistenci dažs labs tukumnieks nezina vēl šodien. “Āža kalns bija tā vieta, kur paši sākām skraidīt.” Kā jau daudz ģeniālu ideju rodas, runājot ar savējiem, arī šī ideja tapa pēc sarunas pirtī. Šī ir visai izslavēta versija par to, kā tad radās ideja par Stirnu buku.

Gints ir tas cilvēks, kurš izveido trases, izliek marķējumus, lai skrējēji varētu sekot līdzi norādēm, kas paredzētas izvēlētajai distancei. “Sākotnēji mēs speciāli nedalījām lomas, kurš ko darīs, tas sanāca pavisam dabīgi. Tā nu es esmu tas, kurš marķē šīs trases. Pirmajos gados mēs ļoti aktīvi paši bridām visas takas, lai iepazītu mežu. Šobrīd mums jau ir izveidojies liels paziņu loks, es teiktu, ka katrā izvēlētajā pilsētā mums ir pretī tikpat aizrautīgi entuziasti, kuri iepazīstina ar saviem mežiem. Tas tomēr atvieglo, ka pašam nav jāiet un jāmeklē, mežs tomēr ir mežs.”

Gints Konošonoks

Tomēr Gints stāsta, ka pirms sacensībām takas tiek izietas ar kājām, tiek iekoptas, lai takas būtu skrienamas, nebūtu bīstamas. “Trīs dienas pirms sacensībām marķējam šīs trases, pēc tam arī atmarķējam.”

Par pašu nosaukumu [Stirnu buks] jautājām Gintam. “Kā tad citādāk varētu nosaukt skrējienu mežā?! Latvijā tas ir visbiežāk dzirdētais lēcējs, skrējējs pa mūsu pašu mežiem. Patiesībā jau tad, kad 2014.gadā tika radīts pirmais skrējiens, sākotnēji tika izveidota viena distance, kurā kopā ar draugiem, radiem, paziņām bija doma, ka vienkārši izskriesim.”

Protams, ka jāatgādina, ka Stirnu bukam ir arī īpaši nosaukumi katrai distancei, kas ir, Susurs (1 km), Vāvere (4–6 km), Zaķis (10–13 km), Stirnu buks (18–23 km), Lūsis (27–35 km), šogad pievienojās arī Vilks (65–70 km).

Tad, kad šī ideja pamazām sāka uzņemt apgriezienus, bija jāsāk domāt arī par vairākām distancēm. “Protams, ka skrējēji ir dažādi. Viens skrien vairāk, cits mazāk, attiecīgi bija nepieciešams tapināt jaunas distances.”

“Domājām, kā mēs varētu nosaukt distances. Prātā iešāvās meža kuilis… Bet, ja to skrien sieviete, izklausītos taču pilnīgi aplami,” smejoties atceras Gints.

“Sarunās ar draugiem un paziņām sākām attīstīt un virpināt idejas par nosaukumiem. Briedis kaut kas ļoti liels, alnis atkal negausīgs… un tā mēs pamazām domājām par Latvijas meža iemītniekiem, līdz nonācām pie šiem nosaukumiem. Idejas prezentējām saviem līdzcilvēkiem, arī viņiem šie nosaukumi šķita saistoši. Tā tas arī palika.”

Gints atklāj, ka visbiežāk joprojām smejas par “Vāverēm”. “Tā ir distance tiem, kuri nesen uzsākuši skriet, pamazām iepazīstot meža vidi. Dažreiz jau ir interesanti, ka finišā ieskrien simtkilogramīgs tēvainis. Un meitene, kura kar medaļu kaklā, jautā “Tu esi vāvere?””

Sākuma pamata idejā bija Stirnu buka distance, kas ir pusmaratons jeb 21 km. “Sākotnējā ideja jau bija 5, 10, 20 un 30 km distances. Taču meža reljefs ir dažāds, takas un celiņi ir dažādi, līdz ar to arī garumi mēdz atšķirties. Ir arī saņemti pārmetumi, piemēram, par Zaķa distanci, kas ir 10–13km, taču uzreiz jāsaka, ka tie, kuri 10 km var noskriet pa asfaltu, var arī pievarēt 13 kilometrus mežā.”

Piedomā arī par to, lai neciestu meža vide

Protams, ka tiek pastiprināti domāts arī par to, lai mežs neciestu, tāpēc, turpinot sarunu par distanču garumiem, Gints norāda, ka jaunas takas netiek veidotas, tiek izmantotas esošās tieši šī iemesla dēļ, lai tīši nebojātu meža vidi. “Trase tiek veidota tā, lai būtu interesanti, lai arī kāds apskates objekts būtu, jo tas nav nekāds noslēpums, ka cilvēki nezina, kur iet, šķiet, ka ir mežs, bet tālāk jau nav kur iet. Tas pats pierādījās arī Tukumā, ja runājam par Āža kalnu, kā jau minēju, daudzi nezināja, ka aiz Melnezara ir vēl kur iet un ko redzēt.”

Pēc traumas pievērsās skriešanai 

Un interesanti noskaidrots, kā pats Gints aizrāvās ar skriešanu, jo tik bieži ir dzirdams – “skriešana nav man”. “Skriešanas apavos es iekāpu 2013.gada nogalē. Iepriekš es biju aizrāvies ar MTB riteņbraukšanu, taču nopietnas traumas dēļ man riteni nācās nolikt malā. Tā kā vairāk tika traumētas rokas, kājas man bija gatavas skriet. Pamazām Rimants  (Stirnu buka izveidotājs Rimants Liepiņš) mani tajā ievilka, sakot, ka skriet ir ļoti forši.”

Vai zināji par virtuālo skrējēju klubu? 

Labi draugi Gintam ieteikuši virtuālu skrējēju klubu noskrien.lv, “katru nedēļu var piedalīties virtuālās sacensībās ar kādu citu skrējēju, tas ļoti aizrāva. Nākamais, kāpēc daļai šķiet, ka skriet ir garlaicīgi, jo skrien pa pilsētu. Tie, kuri skrien mežā, es ne no viena neesmu dzirdējis, ka kādam būtu garlaicīgi mežā skriet.”

Atbilstošs ekipējums skriešanai

Lai skrietu it īpaši mežā, ir jāņem vērā ļoti būtiska nianse – atbilstoši apavi. “Sākuma ceļš jau visiem ir daudz maz līdzīgs jeb ir vieni apavi, kas paredzēti gan skriešanai, gan treniņam sporta zālē, gan brīvdienu pastaigai. Jāsaka, ka ne velti ražotāji ražo apavus tieši skriešanai mežā – tas nav modes kliedziens. Man šķiet, ka, pateicoties Stirnu bukam, Latvijā ir ļoti attīstījies šis apavu tirgus. Apavi tiek izvēlēti pēc protektora, neatbilstoši apavi var novest pie traumas, it īpaši rudenī, kad ir slapjš.”

Kad uzsākt skriet?

“Es nevaru pateikt, kurš būtu īstais laiks, lai pievērstos skriešanai. Vienam patīk skriet pa lietu, citam pa sniegu, kādam no rīta, kādam vakarā. Visa pamatā ir piemērots apģērbs. Galvenais šajā visā ir mērenība. Uzsākot skriet, nav vajadzīgs piecelties, ielekt apavos un noskriet 10 km, nē, pietiks pat ar 2, 3 vai, maksimums, 5 kilometriem. Skriešanu var padarīt patīkamu, nevis mokošu.”

Kā zināms, COVID-19 ierobežojumu dēļ šobrīd ir aizliegti grupu treniņi iekštelpās. Kāpēc gan neparaudzīties uz to, kas mums ikdienā ir acu priekšā? Tā ir bezmaksas dabas sporta zāle.

Citam biedē vasara, jo ir taču karsts, bet citam atkal ziema, jo tad ir auksts. Vai skriet var visās sezonās? “Cilvēki skrien visa gara garumā, turklāt – daudz. Tie, kuri nodarbojas ar skriešanu, skrien cauru gadu, vienīgais noteikums ir apdomāt par apģērbu un distances garumu. Un jā, ņemot vērā visu valstī notiekošo, varbūt šis patiešām ir īstais laiks sākt skriet. Taču pirms to sākt darīt, es tiešām silti iesaku pakonsultēties ar draugiem, paziņām, kuri jau to dara ilgāk, nevajag kautrēties,” mudina Gints.

Ko noteikti nevajadzētu darīt, uzsākot skriet?

Tie paši buki arī sociālajos tīklos dalās ar emocijām pēc skrējiena. “Bija tik grūti, bet ir tik labi.” Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai cilvēkam rastos aizraušanās un būtu “āķis lūpā”? “Visa pamatā ir mērenība, biežāk pieļautā kļūda, uzsākot skriet, ir – jo ātrāk un vairāk, jo labāk –, taču tās ir muļķības, divi trīs mēneši šādā režīmā varētu pat sagādāt veselības problēmas.

Es bieži redzu cilvēkus, kuri skrien aizelsušies, viņiem šķiet, ka, piemēram, svaru šādā veidā var nodzīt, man pat reizēm gribas apstāties un pateikt – apstājies, tu dari sev pāri.”

Gints ir arī treneris, divas reizes nedēļā vada treniņu sporta klubā Tukumā. Izmantojot iespēju, apzinot skrējēju dažādos skriešanas motīvus, jautājām, vai ar skriešanu var zaudēt svaru? “Skaidrs, ka tas viss ir komplekss. Uzturs un fiziskas aktivitātes. Skrienot reizi vai divas nedēļā, svaru koriģēt būs grūti. Es saku, ka divas reizes nedēļā vingrojot, mēs sevi uzturam formā, kādā esam. Ja tomēr ir runa par svara zaudēšanu, tad nepieciešama aktīva kustība trīs četras reizes nedēļā.”

Un kurš gan nezina tās muskuļu sāpes pēc kārtīga treniņa! Šis ir tas brīdis, kad daļa cilvēku apstājas, gaida, kad sāpes pāries, un reizēm pat zūd motivācija atkārtot treniņu. “Jā, tā tas ir, es cilvēkiem iesaku braukt ar velo, ja reiz sāp tik ļoti, ka nevar paskriet, protams, var arī iet. Galvenais ir kustība. Kājas sāp ne tikai iesācējiem, bet arī pieredzējušiem skrējējiem.”

Lai kvalitatīvi trenētos, ar skriešanu mežā vien nepietiks, jo mežā nevar uztrenēt sirdi, kas ir pamatu pamats. Mežā sirds strādās intensīvāk tā reljefa dēļ. Kopumā skriešanai nevajag baidīties eksperimentēt un mainīt segumu. Kaitīgākais segums zem kājām ir bruģis, tā Gints.

Stirnu buks katrā posmā sasniedz līdz pat 5 000 skrējēju

Atgriežoties pie sarunas par Stirnu buku, jautājam, cik tad cilvēku apmēram piedalās katrā posmā. “Šajā gadā neviens posms nebija zem 3 000 skrējēju. Līdz šim visvairāk skrējēju bija pērn pirmajā posmā Carnikavā, kur bija 5 000 dalībnieku. Stirnu buks ir radīts visai ģimenei, es vēlreiz gribētu uzsvērt, sākot no mazā ķipara, kurš sācis savas kājiņas tipināt, māsas, brāļa, vecāku, vecvecāku pavadībā līdz pat 80 gadu vecumam. Arī tie, kuri neskrien, pievienojas, jo ir ko darīt visas dienas garumā.”

Vēl būtu nepieciešams atzīmēt, ka medaļas, ko skrējēji iegūst, pievārējot izvēlēto distanci, ir gatavotas tepat Latvijā, to apliecina arī Gints.

Iepriekšējos gados arī ēdināšana tika iekļauta šajā dalības maksā, bet, ņemot vērā šajā gadā notiekošo, drošības apsvērumu dēļ organizatori no šī pakalpojuma atteicās. “Nākotnē noteikti atgriezīsimies pie tā,” saka Gints.

Noskaidrojām, ka dalībnieku skaits patiesi ir ievērojami liels. Kādi ir Ginta novērojumi, vai cilvēki, it īpaši vasarā, kad gaisa temperatūra reizēm sasniegusi pat +30 grādus pēc Celsija, nav karstgalvīgi jeb pārgalvīgi, jo skaidrs, ka ne visi ir profesionāli skrējēji. Kā Gints vērtē šo gadu kopumā, vai cilvēki apzinās savu spēkus?

“Garāko distanču dalībnieki ir skrējēji ar pieredzi, kā mēs sakām, tur mums ir vismazāk problēmu šajā jomā. Visbiežāk cilvēki pārvērtē savus spēkus Zaķa distancē.” Gints stāsta, ka visbiežāk cilvēki, skrienot šos padsmit kilometrus, domā, ka var tos pievarēt bez dzeramā ūdens. “Tad ir visbiežāk gan pārkaršanas, gan atūdeņošanās. Cilvēks neuzņem pietiekami daudz šķidruma. Tad ar šo pārgalvību reizēm nākas samaksāt kaut kādā brīdī ar savu veselību. Līdz šim, paldies Dievam, viss ir bijis veiksmīgi.”

Tāpat Gints stāsta, ka šajā sezonā organizatori atteikušies arī no dzirdināšanas punktiem, kur iepriekš deva ūdeni glāzītē, tas arī, protams, saistīts ne vien COVID-19 izplatības ierobežošanu, bet arī par rūpēm par dabu. “Šīs jomas riska distances ir Zaķis un Vāvere, acīmredzot daļa neuzskatīja par vajadzīgu paņemt līdzi ūdens trauku, ar visu to, ka dzeršanas punkti bija, nebija vien glāzītes, bet ikviens varēja uzpildīt ūdeni savos traukos. Šis ir viens no pārgalvības momentiem.”

Te arī iezīmējas vēl viena atšķirība, skrienot pilsētā vai mežā, Gints saka, ka pilsētā vairums ir pieraduši, ka ik pēc 5 kilometriem, būs iespēja uzņemt šķidrumu, bet mežā tas tomēr tā nav.

“Mežā tomēr ir citādi, reizēm ir tādas vietas, kur nevar iebraukt ar mašīnu un iedot to ūdeni nepieciešamības gadījumā. Tāpēc mēs sakām, ka cilvēkam par sevi ir jāatbild. Organizatori nevar izskriet pakaļ katram cilvēkam un pārbaudīt, vai viņš par sevi ir parūpējies.”

Meža biezoknis un apmaldīšanās

Interesanti pajautāt, vai cilvēki bieži apmaldās skrējiena laikā? “Iemesli, kāpēc cilvēki mēdz nedaudz novirzīties no ceļa, ir tāpēc, ka marķējums var tikt bojāts, kas arī katrā posmā ir novērots, kaut kur ir kaut kas noplēsts. Tāpat ir skrējēji, kuri skrien ļoti ātri, var nepamanīt norādes, jo tad spīd saule, tad ēna, koku lapas arī reizēm apgrūtina redzamību. Principā būtu jābūt tā, ka, ieraugot norādi, ar acu uzmetienu būtu jāredz nākamo. Un, ja šaubies, vienkārši paskaties – ir vai nav. Tad vēl, protams, gadās, ka kāds automātiski aizskrien līdzi priekšā esošajam skrējējam,” izsakās Gints.

Vēl Gints min, ka norādes ir īpaši izveidotas Stirnu bukam, “zīmes izvietotas patiešām daudz, bet vienalga gadās kāds, kurš nokļūdās.” Tāpat reizēm uz kokiem ir arī citas norādes, kas pajauc cilvēku prātus. “Un vēl, ja pēc noskrietiem 200–300 metriem nevar redzēt nevienu zīmi, tad noteikti būsi nomaldījies. Tad gluži vienkārši šo posmu veic atpakaļ uz vietu, no kuras nomaldījies un turpini skrējienu,” iesaka sportists.

Reizē jāizmanto izdevība un jānoskaidro, kā tad ir ar mūzikas klausīšanos, vai pieredzējis skrējējs iesaka skrējiena laikā klausīties mūziku austiņās?

“Tad, kad sāku skriet, arī es klausījos, jo patiesi mūzika motivē, taču tas bija līdz brīdim, kad sāku piedalīties sacensībās. Austiņas mums novērš uzmanību no tā, kas apkārt notiek. Šobrīd gan arī šīs tehnoloģijas ir attīstījušās un var atrast sporta austiņas, kas spēlē gan mūziku, gan ļauj dzirdēt arī apkārt notiekošo. Ja runājam par sacensībām, te jāatceras, ka mēs neskrienam vieni. Takas ir gana šauras, reizēm skrējējs var palūgt, lai palaiž vai kā citādi, var rasties arī konflikti, jo cilvēks vienkārši nedzird, kas apkārt notiek.”

!Gints gan iesaka tieši sacensībās neizmantot austiņas, bet gan klausīties dabas skaņdarbos, taču kas attiecas uz skriešanu ikdienā – jā, kāpēc ne? “Tomēr arī ikdienā ir jāuzmanās, jo mežā var braukt arī moči vai velosipēdi. Reizēm jau šķiet, ka mēs mežā esam vieni, bet tā nebūt nav, cilvēki mēdz pārvietoties dažādos veidos, austiņas apslāpē to, kas notiek apkārt, tāpēc varu ieteikt tikai uzmanīties.”

Tuvojoties sarunas beigām, Gintam tika lūgts dot lasītājiem kādu padomu, kas attiecas uz skriešanu. Varbūt tieši šis ir tavs laiks, lai uzsāktu skriet? “Es teiktu, ka katram savā laikā ir tas klikšķis, kad tu to sāc darīt, ar varu piespiest nevienu nevar. Es, piemēram, nevaru saprast, kā var celties nakts vidū un braukt makšķerēt, redz cits atkal nesaprot, kāpēc jāskrien. Ja tu jūti vēlmi, tad tas jādara. Galvenais, ko es atkārtoti gribētu uzsvērt, visā ievērot mērenību, protams, ka kustībai ir jābūt, nav svarīgi, vai skrien, brauc ar velo, nūjo, vai vienkārši ej ar kājām ātrā riksī. Kustība – tā ir dzīvība.”

It īpaši tagad, kad daļai nākas strādāt no mājām, tik daudz stundu dienā nākas nosēdēt, šis bija mazs atgādinājums tam, ka kustība ir nepieciešama visos gadalaikos, visos vecumos!

Par aktīvu atpūtu ik dienas!

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.