Chillpill sarunājas | Patiess stāsts, kā no slīkšanas narkotiku varā Dievs izglāba puiša dzīvību

0

Autore: Gunta Kūla

Patiess stāsts par jaunu vīrieti, kurš teju slīga vai purvā, nonākot narkotiku varā, tiekoties ar nepareizajiem cilvēkiem un, kā pats saka, kādu laiku bijis kā pazudis cilvēks. Pazudis no ģimenes, draugiem, radiem, bet liktenis piespēlēja Mārtiņam kārti, gribētos teikt – dzīvības kārti. Pie viņa atnāca ticība, kas izglābusi jauno vīrieti no pāragras dzīves beigām. 

Mārtiņš ir jauns vīrietis, pēc pāris gadiem būs jau 30 gadu, viņu satiekot, vējš spēlējas ar viņa matu cirtām, kas paslēpušās zem cepures. Viņa lielās brūnās acis ir nedaudz sabijušās, jo viņš ir gatavs atgriezties desmit gadus senā pagātnē, lai pastāstītu, kas viņam lika vērsties pie Dieva. Mārtiņš sniedz savu lielo plaukstu, lai iepazītos un noteic: „Es esmu tāds pats kā visi pārējie jaunieši, tikai ar nedaudz citādu skatījumu uz dzīvi.” Vizuāli tas tā patiešām ir. Viņš ir vidēja auguma puisis, ar pelēku džemperi un šortiem, kas apsedz viņa ceļus, uz auss ļipiņas ir tetovējums, kas līdzīgs gliemežvākam. Bet ne velti ir teiciens „Neskati vīru pēc cepures”.

Mārtiņš ir ļoti atvērts jaunietis, bez vilcināšanās uzsāk sarunu par to, kāda bija viņa dzīve pirms desmit gadiem. “Es biju maksimāli nepaklausīgs bērns, tik nepaklausīgs, cik vien var būt,” viņš atminas. “Mani neinteresēja pilnīgi nekas. Es biju mazs panks ar grebeni, kas izskatās kā gaiļa sekste, ar kerziniekiem – apavi līdzīgi armijas zābakiem. Šķita, ka vecāki nezina, ko ar mani iesākt.” Mārtiņu nepieņēma nevienā Cēsu apvidus skolā, vecāki sūtīja viņu pie psihologiem, bet viņam bija vienalga. Vienīgais, kas tajā laikā viņu interesēja, bija viņa draugi un dažāda veida festivāli. “Tā bija aptuveni astotā klase,” Mārtiņš atceras.

Pirmā satikšanās ar Dievu

Skolā Mārtiņš atrada draugus. Draugus, kuri zaga. Tā kā tā bija kristīgā skola, ik pa laikam veda humānās preces kā ziedojumus – tur bija saldumi, dažādas drēbes. Mārtiņš ar saviem draugiem izzaga labākās no tām, atrada arī kerziniekus un aizveda tos saviem draugiem uz Cēsīm. Bija milzīgas problēmas, bet policija netika iejaukta, un viņš saprata, ka tur negrib uzturēties un aizbēga. Mārtiņš saprata, ka nevar izdzīvot pat tādā skolā.

Kāds radinieks strādāja kristīgajā skolā. Kā saka pats Mārtiņš, tā esot skola, kurā savākušies visi Latvijas huligāni un zagļi, tur pieņēma bērnus, kurus nepieņem nevienā citā skolā. “Es biju dziļi vīlies savos vecākos, ka man bija jādodas uz skolu, kura atrodas meža vidū kaut kur Madonas rajonā. Man tur viss riebās, obligāti bija jāapmeklē kristīgās ētikas mācība, man bija plāns, ka es, mācoties kristīgajā skolā, varētu tajā priekšmetā dabūt nesekmīgu atzīmi. Tas man, protams, arī izdevās. Vienīgā nesekmīgā atzīme uz mana devītās klases atestāta bija kristīgajā ētikā. Tagad tas viss šķiet tik muļķīgi.”

 

Jau no 12 gadu vecuma Mārtiņš bija paniekojies ar marihuānu. Bet tas nešķita nekas tik nopietns – ka viņam ar to būtu kādas problēmas. Diezgan loģiski, ka vecāki nezināja, ko ar viņu iesākt. Jaunieša vecāki ir uzņēmēji – mammai pieder vairāki skaistumkopšanas saloni, bet patēvam, kurš jau 20 gadus ir kā viņa tēvs, pieder vairāki ēdināšanas uzņēmumi. Mamma esot teikusi, ka ir jāsāk kaut kas darīt, ar kaut ko jānodarbojas. Tā nu vecāki sapirka visas tetovēšanas iekārtas, un viņš uzsāka tetovēšanas biznesu.

“Nauda griezās, bija daudz klientu,” Mārtiņš atceras. Līdz uzradās viņa vecais draugs, kurš piedāvāja kopā ar viņu doties uz Eiropu. “To naudu es tērēju kā debils, jo vienkārši nezināju, kur to likt.” Naudu Mārtiņš neieguldīja labās lietās, ar laiku, kā viņš pats saka, tetovēšanas bizness sāka iet pa burbuli. Viņš aizvēra salonu un ar savu veco draugu devās ceļojumā pa Eiropu ar stopiem.

Viņiem abiem bija pa 80 latiem. Naudu viņi neskaitīja, bet pēdējo iztērēja kādā „McDonald’s”. Viņi stopēja vietās, kur nedrīkstēja, piemēram, Vācijā uz lielās automaģistrāles, vilcienos brauca pa zaķi; viņiem nebija ko ēst. Somā bija palikusi maize un medus. Mārtiņš atceras: “Bieži vien, kad vienā no patēva ēdināšanas uzņēmumiem palika pāri plovs, to ēdām mājās, bet man tas tik ļoti negaršoja. Kad vēders bija tukšs, es domāju, cik ļoti man gribētos apēst to plovu.”

“Man bija sajūta, ka nākamajā rītā vairs nepiecelšos”

Atgriežoties mājās, Mārtiņa ikdiena turpinājās, marihuānas lietošana kļuva aizvien biežāka, līdz kādu nakti Mārtiņš juta, ka sirds vai stājas. „Es nevaru atstāstīt tās sajūtas, ka zini, ka rīt vairs nepiecelsies. Tajā brīdī es sāku lūgt Dievu.” Kā saka pats Mārtiņš, kad pamodies, tas šķitis mistiski. Viņš saprata, ka ticis uzklausīts, bet ar to jau viss nebeidzās, iespējams, pat turpinājās aizvien vairāk. Tai laikā viņam bija aptuveni 16 gadu.

Pēc kāda laika Mārtiņš devās uz Londonu, kur strādāja sieviešu apakšveļas nodaļā. „Man tur patika,” viņš nosmej. Diezgan ātri Mārtiņu atlaida, bet Londona ir zīmīga ar to, ka šeit viņš atkal saskārās ar Dievu. Kādu laiku viņš dzīvoja pie puišiem, kuri arī lietoja marihuānu, viņš, protams, bija priecīgs, bet tad kādā dienā viens no puišiem teica: “Paklausīsimies Dieva vārdu.”

Sākumā viņam likās, ka tas viss ir smieklīgi, bet tad viņi to sāka darīt katru dienu. Mārtiņš bija neizpratnē – kā var piekopt tādu dzīvesveidu un ticēt Dievam. Kāds puisis viņam bija teicis: „Sāc ar evaņģēliju.” Kad Mārtiņš atgriezās Latvijā, viņš katru dienu lasīja no Bībeles pa vienai nodaļai evaņģēlijā. Tas lika Mārtiņam saprast, ka pastāv augstāks spēks – Dievs. Jaunietis saprata, ka nav kaut kas pareizi un dzīvē ir kas jāmaina. „Es esmu izsūdzējis savus grēkus; grēks arī skaitās tas, ja kādā brīdī esmu aizmirsis Dievu.”

Mārtiņa dzīve pilnībā pārvērtās tad, kad viņš pameta savus draugus, jo kopā ar viņiem ir piedzīvots pārāk daudz nejēdzību. Viņš saka: “Ar mani varēja notikt jebkas. Atceros, ka bija ziema, spēcīgs, virpuļojošs vējš, bet man sapratnes nebija nekādas, jo biju psihotropu vielu iespaidā. Man viss rēgojās citādi, es līdz ceļiem biju sniegā un nezināju, vai tikšu mājās. Es nevarēju parunāt vēl divas dienas, nevarēju salikt teikumus.”

Pēc šī atgadījuma Mārtiņš domāja, ka vairs nekad to nedarīs. Stāstot par savu dzīvi, Mārtiņš saka, ka cilvēks dažreiz salūzt, tad, kad notiek kaut kas pilnīgi negaidīts. Viņam viens no tādiem brīžiem bija, kad nomira vectēvs.

Dievs izmainīja manu dzīvi

„Šobrīd esmu kristietis tikai neilgu laiku, es tikai vēl mācos,” viņš saka. Kristietim ir divi svarīgi baušļi, kas jāievēro. “Pirmais un vissvarīgākais ir – mīli Dievu, savu Kungu, ar visu savu sirdi, prātu un apziņu. Otrais ir – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ar vārdu „tuvāko” jāsaprot pilnīgi visi cilvēki,” stāsta Mārtiņš.

Atbildot uz jautājumu, kā viņu pieņem citi cilvēki, Mārtiņš stāsta, ka viņam ir daudz jaunu draugu no savas konfesijas, pagātnes draugi ir pagātnē, ir uzlabojušās attiecības ar vecākiem. Nolaižot galvu, viņš saka: “Esmu gan es pabojājis mammai nervus.” Dievs ir izmainījis Mārtiņa dzīvi. Sarunas gaitā es Mārtiņam teicu: “Tad gan Dievam uz tevi bija lieli plāni, ja, izejot cauri visam, kam esi izgājis tu, esi sveiks un vesels.” Mārtiņš cer, ka tas tā patiešām ir, atgādinot man, kas ir sirdsapziņa: “Katram cilvēkam piedzimstot, viņā ir ierakstīti baušļi, ko cilvēka gars zina, tāpēc arī sirdsapziņa runā.”

Foto: Unplash.com

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.