Chillpill sarunājas | Katra nopirktā svece var palīdzēt piepildīt sapni par grupu māju jauniešiem ar funkcionāliem traucējumiem

0

Autore: Gunta Kūla

Vai esi kādreiz apsēdies un novērtējis to, ka redzi sauli lecam un rietam? Vai to, ka tev ir iespēja redzēt varavīksni, skriet basām kājām jūras krastā, iziet šķēršļu trasi vai iet garās pastaigās pa skaistajiem Latvijas mežiem? Dzirdēt putnu dziesmas, klausīties Dziesmu svētku koncertu? Mūsu sabiedrībā ir bērni un jaunieši, kuriem ir smagi attīstības un funkcionāli traucējumi un kuri vēlas tikt iekļauti sabiedrībā, vēlas būt vienlīdzīgi. Mēs kopā varam viņiem palīdzēt!

Šīs nedēļas saruna ar Biedrības Latviešu kustība par neatkarīgu dzīvi* valdes priekšsēdētāju Ingu Šķesteri par situāciju Latvijā, par brīnišķīgo kampaņu Sveču darbnīca, par sapņiem, par to, lai ikvienam no mums būtu tiesības piedzīvot savu dzīvi.

“Mūsu redzējums par iekļaujošu sabiedrību ir, ka nav institucionālas aprūpes, bet ir sabiedrībā balstīti pakalpojumi, kā to nosaka arī ANO Konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Līdz ar to mēs esam daudz strādājuši ar sociālo politiku, esam izstrādājuši dzīves kvalitātes izvērtēšanas metodoloģiju, tāpat esam izstrādājuši dažādus metodiskos materiālus, vadījuši seminārus. Pirms sešiem gadiem arī sapratām, ka nepietiek runāt par to, kā vajadzētu, tāpēc nolēmām izveidot pakalpojumu, sfēru, kas ļauj pielietot, parādīt izstrādātās metodes reālajā dzīvē.”

“Šie cilvēki dod skaidru pierādījumu, ka cilvēku aprūpe institūcijās nav tāda, kādai tai vajadzētu būt.”

Inga ir viena pamatlicējām idejai par biedrības organizēto dienas aprūpes centru cilvēkiem ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem. “Rīgas pašvaldība mūs atbalstīja arī ar telpām, centrā šobrīd ikdienā uzturas 18 jauniešu. Centrs ir viņu nodarbinātības vieta, tas nozīmē, ka viņi šeit nāk darbadienās, darbalaikā, bet vakarā un brīvdienās ir pie savām ģimenēm mājās,” stāsta Inga.

Inga Šķestere ir biedrības valdes priekšsēdētāja. Runājot par ikdienas darbiem, Inga veic visus vadības darbus, kas ir saistīti ar biedrības darbības organizāciju; tāpat Inga biedrībā vada sociālos pakalpojumus. Jāpiemin, ka šis amats ir brīvprātīgs un bez atalgojuma.

Sociālās tēmas akmeņos vienmēr ir iekalti skaudri ikdienas stāsti. Sociālo dienestu redzeslokā nonāk cilvēki, kuriem nav savas dzīvesvietas, trūkst līdzekļu pamatvajadzību nodrošināšanai, cilvēkiem, kuriem ir funkcionāli traucējumi, zem šīs tēmas iekļauti arī cilvēki, kuri cietuši no vardarbības. Tā mēs varētu turpināt vēl un vēl… Skaidrs, ka šo ikdienas darbu nevar darīt kurš katrs, teju vai katram cilvēkam, kurš strādā šajā sfērā, ir īpašs stāsts.

Personiskā pieredze ir liels dzinulis

Jautājot Ingai, kā viņas ceļš aizvedis strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir smagi attīstības traucējumi, Inga atklāj, ka tā ir arī viņas personīgā dzīves pieredze, lai arī pēc profesijas viņa ir zinātnieks, bioķīmiķis.

“Man ir dēls ar smagiem attīstības traucējumiem. Valstī tanī laikā, kad man dēls bija maziņš, nebija nepieciešamās atbalsta sistēmas, lai es varētu strādāt savā profesijā, man nācās darbu pamest un sākt darboties ar jautājumiem, kas saistīti ar cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem,” ar skaudro dzīves realitāti iepazīstina Inga.

Ingai jau ir 33 gadu pieredze šajā cīņā. Gribētos to saukt tā, jo joprojām viss nav tā, kā gribētos un vajadzētu būt. “Mēs esam sadarbojušies ar ārvalstu organizācijām, esam apguvuši gan Skandināvu pieredzi, kā arī Vācijas un Itālijas kolēģu pieredzi, esam aizguvuši to, ko uzskatām par nepieciešamu mūsu situācijai, ko varam ieviest Latvijā, papildinot ar šodienas skatījumu,” stāsta Inga.

Inga atklāj, šī personiskā dzīves pieredze ir liels motivators. “Kad mans dēls bija maziņš, bija ilūzija, kad viņš pieaugs, valstī viss būs sakārtots, nodrošināts un mēs dzīvosim kā attīstītā Eiropas valstī ar visiem nepieciešamajiem pakalpojumiem. Taču diemžēl, ja mēs kā ģimene par savu dēlu rūpēties nevarētu, viņš nonāktu institucionālajā aprūpē. Šobrīd situācija neatšķirtos no tās situācijas, kas bija pirms 20 gadiem.”

Ņemot vērā Ingas mammas un darba pieredzi, jautājām, kas šo gadu laikā uzlabojies, bet kas joprojām stāv zem lielas jautājuma zīmes?

“Nenoliedzami, ir attīstījušies pakalpojumi cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem. Izveidotās organizācijas arī ir liels dzinulis pārmaiņām valstī, tai pat laikā šie pakalpojumi nav fragmentēti, un nebūt nav pieejami visiem cilvēkiem, kuriem tie nepieciešami. Situācija reģionos, nenoliedzami, ir sliktāka nekā galvaspilsētā un lielākajās pilsētās. Arī Rīgā, kur darbojas mūsu pakalpojumi, ir garas rindas uz šiem pakalpojumiem un dienas aprūpes centru. Ja neveidos ko jaunu, tad rindas nemaz uz priekšu neiet.”

“Zināmā mērā tā ir laimes spēle, vai šis pakalpojums būs vai nebūs pieejams un vai tas ir atbilstošs cilvēka vajadzībām.”

Kas šobrīd ir tie problēmjautājumi, kuriem nav risinājuma? “Latvijā, manuprāt, no izteikti problemātiskākajām situācijām ir tā, ka nav agrīnās intervences, nav sistēmiskas pieejas. Vecāki, uzzinot diagnozi, vairumā gadījumu paši cenšas situāciju atrisināt izpratnes robežās. Ne vienmēr tas, ko iedomājas vecāki, patiešām ir tas, kas bērnam ir vajadzīgs. Taču tā nekādā gadījumā nav vecāku vaina. Vecāki dara labāko, ko var izdarīt,” komentē biedrības vadītāja.

Jautājot, vai šī problēma ir naudas jautājums, Inga atbild, ka nē. “Es teiktu, ka primāri tā ir attieksmes problēma. Mēs nekādā gadījumā nepiekrītam izpildvaras vai lēmējvaras uzstādījumiem, ka sabiedrība nav gatava pieņemt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem. Ir jautājums, vai mēs dodam sabiedrībai iespēju pieņemt šos cilvēkus, vai dodam iespēju iekļauties sabiedrībā cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem. Tas ir pavisam cits jautājums.”

“Ja mēs šo iespēju nedosim, sabiedrība arī nekad iespēju nedos.”

Vai valsts nepilda savu pienākumu?

Vienlaikus Inga norāda uz vēl kādu būtisku aspektu – valsts, no kuras atkarīgs ir ļoti daudz. “Es teiktu, ka tas savā ziņā ir politiskās gribas jautājums, varbūt arī politiskās attieksmes jautājums, lai izveidotu funkcionējošu sistēmu, kas nodrošinās iespēju, ka ikviens cilvēks varēs būt daļa no sabiedrības. Tas prasa pūles, bet tas nav neiespējams.”

Inga stāsta, ka šobrīd tiek tērēti ārprātīgi lieli līdzekļu funkcionālās aprūpes uzturēšanai, kuras kvalitāte ir zem katras kritikas. “Tie ir tuvu 60 miljoniem gadā, ko tērējam sistēmas uzturēšanai, taču valsts budžetā nav nevienas pozīcijas, kas būtu sabiedrībā balstīta pakalpojumu attīstībai. Tātad valsts ar savu maku balso par institucionālo aprūpi. Eiropas fonds piešķir realizācijas projektus, TAČU es gribu uzsvērt, ka tas ir projekts, tas ir ļoti jauki, bet tas nenodrošina ilgtspēju. Tas it kā dod grūdienu, bet, ja valstī nav konsekventa atbalsta tālākai pakalpojuma attīstībai, tad tas grūdiens tur arī paliks,” savās bažās dalās Inga.

Tālākā attīstība joprojām ir atkarīga no tādiem entuziastiem kā mēs vai arī no cilvēkiem, kuri zināmā mērā ir izmisumā, jo citu iespēju vairs neredz kā vākt ziedojumus, piemēram, kā mūsu jaunieši realizē sveces, lai piepildītu sapni par grupu māju. Tas patiesībā ir valsts pienākums, nodrošināt šo pakalpojumu – gan izveidot, gan finansēt.

Jaunieši taisa sveces ar cerību…

Šobrīd kampaņa Sveču darbnīca jau nosvinējusi pirmo darbības gadu, kura laikā ar dienas centra jauniešu rokām tapušas jau vairāk nekā 10 000 sveču. Katra no tām darināta ar īpašu domu un sirds siltumu, jāteic, ka arī ar lielu lepnumu.

Ingas vārdiem sakot, ja cilvēkam ir ļoti smagi funkcionāli traucējumi, cilvēkam ir vajadzīgs liels atbalsts, profesionāla aprūpe. “Ir nepieciešama nodarbinātība dienas laikā, vieta, kur cilvēkam dzīvot un profesionāls atbalsts brīvā laika pavadīšanai. Šie trīs svarīgākie komponenti, lai cilvēkam būtu pilnvērtīga dzīve.”

Šīs kampaņas mērķis ir izveidot grupu māju, lai jauniešiem būtu nodrošināts mājoklis. Vieta, kur dzīvot, saņemot visu nepieciešamo atbalstu. Cilvēkam ir sava personīgā dzīves un higiēnas telpa, kas nav jādala ar citiem.

Lūgta komentēt nākotnes mērķi, Inga min: “Grupu mājā, kādu mēs gribam veidot, tiem cilvēkiem, kuri paši nevar sev pagatavot ēst, ir vajadzīgs darbinieks (ar atbilstošu kvalifikāciju), lai kopīgi varētu veikt visus ikdienas darbus ar darbiniekiem, iesaistot cilvēkus, nevis viņus pasīvi aprūpējot.”

Šīs mājas mērķis. vienkāršiem vārdiem sakot, ir parasta dzīve, ko ikviens no mums ir tiesīgs saņemt.

“Mēs gribam dod iespēju piedzīvot savu dzīvi, nevis būt tikai atkarīgiem no citiem.”

Ja atminamies, ka šobrīd pagājis gads, kopš kampaņa aktīvi noris, jautājām Ingai, vai ir kādas aplēses par to, kad grupu māja varētu būt gatava un cik līdzekļu vēl ir nepieciešami?

“Precīzu prognozi dot es šobrīd vēl nevaru, bet gada laikā esam iegādājušies zemi, mums ir pamats zem kājām, skaidri zinām, kur māju cels. Tas jau ir daudz. Tālāk gaida viss, kas jādara būvniecības procesā. Mums ir brīvprātīgi iesaistījies arhitekts, ir arī no sabiedrības puses dažādi uzņēmēji, kuri atbalsta savu iespēju robežās, lai kaut kas ietu uz priekšu,” sarunā atklāj Inga.

Vienlaikus viņa min: “Kad būs gatavs, man ir grūti pateikt, šobrīd izmisīgi gatavojam sveces un mēģinām realizēt, bet mēs neesam rūpnieciska ražotne, šī ir jauniešu nodarbinātības aktivitāte, kurai kā papildu efekts ir līdzekļu krāšana, bet tas nekad nebūs tādā apjomā, lai mēs spētu savākt visus nepieciešamos līdzekļus.”

“Realitātē miljons sveču izgatavošana prasītu 60 gadus, ar to kapacitāti, kāda mums ir, taču mums nav laika gaidīt tik ilgi.”

Līdz ar to nepieciešams arī sabiedrības atbalsts ziedojumu veidā no līdzcilvēkiem, lai ātrāk sapnis kļūtu par realitāti.

“No mūsu puses es varu teikt, ka darām visu, kas ir mūsu spēkos. Mēs nesēžam un negaidām, kad kāds vienkārši noziedos, iesaistāmies arī paši, lai virzītu projektu uz priekšu, lai jauniešiem ir šī grupu māja un viņiem nebūtu jānonāk institucionālajā aprūpē,” cerību pilna ir Inga.

Inga ir ļoti pateicīga sabiedrībai kopumā par iesaistīšanos līdzekļu vākšanā, taču līdz sapņa piepildījumam vēl tāls ceļš ejams. “Mēs jūtam atbalstu, jūtam, ka neesam vieni, sabiedrība saprot, cik šis pasākums ir nozīmīgs ne tikai mums, bet sabiedrībai kopumā, jo tikai tad, ja mēs visi varēsim dzīvot kopā, jutīsimies labi. Mēs to ļoti novērtējam.”

Kā pie svecēm var tikt?

Lai gan šobrīd saskarsmes iespējas ir ierobežotas, lai cilvēki varētu aiziet ciemos uz biedrību un iegādāties sveces uz vietas, tās var iegādāties, rakstot biedrībai- inga.skestere@lkndz.lv, rituma.dita@inbox.lv, tiek nosūtīts arī katalogs, un ir iespēja sveces izsūtīt arī uz citām pilsētām ar pakomāta starpniecību.

Inga atkārtoti uzsver, ka sveču izgatavošanas process ir ilgāks, taču sveces nonāks pie tiem, kuri tās vēlēsies tik drīz, cik tas būs iespējams.

“Kādam no jauniešiem reizēm vienas sveces izgatavošanas prasa pusi dienas, jo mēs negribam to pārvērst par apgrūtinājumu jauniešiem. Mēs gribam, lai process norit ar prieku!”

Nobeigumā Inga tika lūgta izstāstīt savas emocijas un redzējumu, skatoties ikdienā uz jauniešiem, kā tiek gatavotas sveces. Ja viņa paslepus skatītos pa logu uz jauniešiem, kā varētu pastāstīt mums, kāda ir sajūta, redzot acīs prieku un aizrautību? “Patiesībā tā ir produktīva aktivitāte, kad jaunietis redz gala produktu, kas ir ļoti, ļoti skaists. Mūsu jauniešu acīs var redzēt tik lielu gandarījumu. Tāpat mūsu jauniešu acīs ir tik spoža dzirksts, apzinoties, ka sveces tiek nopirktas.”

Aizvadītajā nedēļas nogalē Inga ar savu dēlu Mārtiņu bija devušies uz Valguma pasauli  Tukuma pusē nogādāt sveces nama saimniekiem, “tas lepnais smaids, dodot pasūtītājam sveces… Tas ir patiess lepnums par to, ko viņš ir varējis izdarīt, tas ir ļoti nozīmīgi,” sirsnīgi smaidot, saka Inga.

*Biedrība dibināta 2009.gadā, tā darbojas kā interešu aizstāvības organizācija ar mērķi un vīziju, ka ikvienam cilvēkam ar funkcionālajiem traucējumiem ir iespējas dzīvot sabiedrībā, neskatoties uz to, kādi un cik smagi ir šie traucējumi.

Mazs ieskats Sveču darbnīcā

Foto no biedrības Facebook lapas

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.