Autore: Gunta Kūla

Ziemassvētkiem patiesi piemīt īpaša maģija. Šis ir laiks, kad katrs no mums tic brīnumiem – arī tie, kuri klusi klusītiņām atzīst to tikai sev. Skats uz pasauli šķiet gaišāks, tā tas notiek nemainīgi – gadu no gada. Ir tik jauki apstāties kaut uz mirkli un saskatīt, cik ļoti šajā laikā cilvēki novērtē gaismu tumsā. Lai arī aiz loga ātri paliek tumšs, gaišāku pasauli padarām mēs paši, vai ne? Šajā nedēļā īpaša svētku publikācija ar Svētā Gregora Izglītības centra direktoru un mācītāju Raimondu Mežiņu par brīnumiem, ticību, piedošanu un galvenais – mīlestību.

Kāds varētu teikt, ka Ziemassvētkiem zudusi galvenā ideja, jo dzīvojam komercializētā pasaulē, taču katra skaistā reklāma – uz konfekšu kārbām vai televīzijas ekrānos – atgādina to pašu dārgāko, kas ikvienu no mums vieno šajos svētkos – tā ir mīlestība.

Ar mācītāju Raimondu Mežiņu sarunājāmies telefoniski. Visapkārt klusums, un te – tik skaidra un mierīga balss, kas uz brīdi lika aizmirst visas ikdienas darāmās lietas un uzklausīt Dieva vārdu. Kas ir Ziemassvētki mācītāja acīm? “Man kā kristīgam cilvēkam Ziemassvētki nozīmē Kristus piedzimšanu. Tas ir mirklis, kad redzam, cik ļoti Dievs mīl cilvēkus un pasauli. Visvarenais Dievs, kurš radījis pasauli, kam ticu es, – viņš kļūst par cilvēku, kļūst par daļu mums. Piedzimst mazs, nevainīgs bērniņš – Jēzus – Betlēmē, tādā vietā, kas nav īpaši cienīga. Tas ir brīnums. Man šķiet, ka Ziemassvētku laiks vispār ir pilns ar dažādiem brīnumiem.”

“Es ļoti, ļoti ticu brīnumiem”

Ir tik daudz dainu, dzejoļu, rakstos tērptu ticējumu un atziņu par brīnumiem, ka jāaizdomājas – kas vispār ir brīnums? “Cilvēki šajā laikā alkst pēc brīnumiem. Vien tāpēc, lai kaut kas mainītos viņos pašos, cilvēki arī citiem vēlas dot mīlestību – vai tās būtu dāvanas, vai uzmanība, laiks, kādi vārdi, ko pasaka citiem. Taču sākums tam visam ir, ka Dievs pievērš mums uzmanību, atsūtot savu dēlu.”

Turpinot viņš saka: “Es domāju, ka šis laiks ir arī tumsas laiks, kaut vai tīri fiziski, kad visapkārt ir tumšs. Cilvēki izliek lampiņas pie savas mājas un logos, cilvēki iekšēji vēlas no tumsas iziet uz gaismu. Manuprāt, ikviens no mums apzinās – katrā no mums ir kāda tumsa, ko vēlamies izgaismot. Ziemassvētku laiks dod iespēju mūsu pašu tumsu izgaismot! Šis ir viens no brīnumiem, ko ieraugām mūsos pašos.”

Re, arī zvaigznēs ierakstīts
Tas pats, kas laukos plašos:
Jāmeklē sudrabs, tas baltais, kas trīc
Tepatās – mūsos pašos.

/I.Ziedonis/

Brīnums ir vārds ar septiņiem burtiem, bet tai pat laikā tik liels vārds, kas spēj iedvesmot, iepriecināt, sasildīt un vēl…

Jautājot, vai mācītājs Raimonds tic brīnumiem, viņš jauki iesmejas, sakot: “Protams, ka es ticu, es ļoti, ļoti ticu brīnumiem. Ticība, manuprāt, ir tā, kas ļauj noticēt brīnumiem. Mēs dzīvojam pasaulē, kura, manuprāt, kļūst arvien racionālāka, aizvien pragmatiskāka, aizvien paredzamāka. Šādā pasaulē ir mazāk brīnumu un pārsteigumu, bet domāju, ka cilvēkam pēc savas būtības brīnumi ir nepieciešami.”

Vienlaikus mācītājs atgādina, ka brīnumi ir mums visapkārt: “Brīnums var būt tik daudz kas. Mums tie rodami visapkārt, piemēram, sniegs, kas uzkrīt no rīta. Brīnums var būt arī tas, ja cilvēks maina savu attieksmi un nostāju. Es arī pats mēģinu ķert šos mazos brīnumu mirkļus ikdienā.”

Izbaudi mirkli klusuma ik rītu un novērtē visu, kas tev jau ir.

Tāpat šajā Ziemassvētku laikā Visums uzrunā cilvēkus – kādam tas ir labs darbs, citam atklāsmes pašam par sevi, bet vēl kādam rodas vēlme atzīt kļūdas un izteikt novērtējumu, ko ikdienas steigā ne tik bieži sanāk izdarīt.

“Mani Dievs šajā laikā uzrunāja, aicinot uzrakstīt vēstules sev tuviem cilvēkiem – personīgi, ar roku uz vēstuļu papīra. Kad sāku domāt, cik cilvēkiem man šādas vēstules būtu jāraksta, sanāca, ka tie būtu ap 60 cilvēkiem jeb 60 vēstulēm, un esmu apņēmies to izdarīt. Ticu, ka arī caur vēstuli šajos cilvēkos notiks brīnums, jo tajās es mēģinu pateikt, ko es apbrīnoju, novērtēju, par ko es esmu pateicīgs. Tādā veidā mēs brīnumu varam vairot ap sevi,” tā mācītājs Mežiņš.

Kāpēc Kristus atnākšana ir svarīga ikvienam?

“Mēs katrs gribam būt par labākiem cilvēkiem, es vismaz ceru, ka tas tā ir. Bībelē ir arī minētas tādas divas pamata lietas, par kurām cilvēki domā – nauda, finanses, materiālā pasaule, miesiskā pasaule –, un otrā – garīgā pasaule –, kur mūsu dvēselē ir vieta mieram, ticībai Dievam. Lietām, kuras nav materiāli taustāmas. Mums katram tas ir vajadzīgs.”

Manuprāt, COVID ir Dieva mācībstunda vai mācību semestris. Dievs vēsta, ka cilvēkiem kaut kas ir jāiemācās.

Kāds ir mācītāja viedoklis – ko pandēmija iemācīs cilvēkam? Viņš teic, ka viena no tām lietām, ko pandēmija jau ir iemācījusi cilvēkam, ir laiks ar tuviniekiem. “Esmu vairākkārt dzirdējis no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, ka tik daudz laika, cik šobrīd viņi velta ģimenei, dažiem nekad tik daudz nav sanācis. Es ļoti ceru, ka cilvēki atkal novērtēs ģimeni. Es pieļauju, ka daudzi sāks novērtēt vienkāršību, piezemētību un nesteidzīgu dzīves ritmu. Kādam, ja vien būs tam atvērti, [šis laiks] iemācīs nepaļauties tikai uz sevi, bet ieraudzīt, ka ir arī kaut kas augstāks – “nepārvaramā vara”. Es ticu, ka aiz visa tā stāv Dievs, kurš to visu kontrolē.”

Sarunā nedaudz apstājāmies arī pie tā, ka šī brīža situāciju, to, kā cilvēki jūtas, viņi spilgti ataino sociālajos tīklos. Taču vienlaikus vienojāmies, ka arī šī situācija ir jāprot pieņemt, un noteikti ir kas labs, ko no tās paņemt.

“Es arī pats lasu un piekrītu domātājiem, kuri pauž, ka ir divu veidu cilvēki – vai nu spēj izmantot katru mirkli, ko dzīve dod, vai šķendējas par to, ka nespēj izdarīt visu, ko gribētu. Man šķiet, ka šis īpaši ir tas laiks, lai mēs novērtētu to, kas mums ir, un, jā, šis laiks paver arī jaunas iespējas izvērtēt, ko šobrīd varam paveikt citādi un/vai labāk.”

Ja vēl par maģiju, tad Ziemassvētku laiks ir arī došanas laiks. Šis laiks vairo prieku, dāvājot laimes brīžus visdažādākajos veidos. Un tomēr interesanti, kāpēc tieši viens mēnesis gadā, kāpēc cilvēki par to nedomā visa gada garumā? Kādas ir mācītāja domas?

“Es domāju, ka kopumā cilvēkam nav viegli koncentrēties uz vienu lietu ilgstoši vai ieviest to kā disciplīnu. Taču tie, kas rok dziļāk, saprot, ka tas nav tikai par kādiem konkrētiem svētkiem. Visam ir sākums. Ja runājam tieši par labdarību, piemēram, tie, kuri rok dziļāk, aizraksies līdz tam, uzdodot sev jautājumu, kāpēc gan to nedarīt arī citā laikā – ne tikai Ziemassvētku laikā.”

Mācītājs arī atklāj, ka savā ģimenē paredz atsevišķas finanses, kas paredzētas svētkiem, vai vienkārši tam, ja jūt vēlmi kādam dot, kad tas ir nepieciešams. “Protams, tās ir finanses, un, ja tās nav sakārtotas, tad nekas nepaliek pāri došanai. Tam ir jābūt apziņā. Jābūt apziņai, ka vēlies dot,” tā mācītājs.

Kāpēc cilvēkam ir vajadzīga ticība?

“Bībelē mēs lasām, ka ticība ir cerības pamatā, tā ir pārliecība par neredzamām lietām. Es varu pastāstīt interesantu lietu, ka tajās valstīs, kurās cilvēki dzīvo finansiāli stabilāk, visbiežāk šo valstu iedzīvotāji ir mazāk ticīgi. Tas gan ir viens aspekts, bet tas ir tāpēc, ka viņiem visa kā pietiek. Kāpēc ir kaut kam jātic, ja pats visu var sagādāt? Tad atkal ir otrs aspekts, ka ir dzīves grūdieni, kuru laikā cilvēki piedzīvo dažādas grūtības un pārbaudījumus, un arī Bībelē ir teikts, ka pārbaudījumi būs. Patiesībā tie pat ir vajadzīgi, lai tie pārbaudītu ticību.”

“Dievs gan teic, ka nevienam neuzliek tik daudz, cik viņš nevar panest.

“Taču kāds salūzt zem šīs pārbaudījumu nastas, bet kādam ir tieši pretēji – grūtības vairo ticību,” komentē mācītājs.

Vienlaikus viņš uzsver, ka Dievs nav abstrakts tēls vai enerģija, ko varēsim “piesaistīt”, “mums ir jāsarunājas ar Debestēvu, lai sadzirdētu atbildes uz uzdotajiem jautājumiem par dažādām mūsu dzīves sfērām”. Tieši sarunas un Bībeles lasīšana – tas vairo mūsu ticību.

Piecas mīlestības valodas

Pamazām tuvojoties sarunas beigām, runājām par to, ko šajā klusajā laikā vēl vajadzētu izdarīt. “Cilvēki šajā laikā izgāž savas negācijas gan par valdību, gan pieņemtajiem lēmumiem, taču tas neko nedod, tāpēc es aicinu piedomāt, pirms rodas vēlme izgāzt kārtējo vircu sociālajā vidē.”

“Man pašam ir ļoti svarīgi, ja kāds pasaka labus vārdus un iedrošina. Es domāju, ka mēs katrs, izejot no tā, kas ir mūsu dāvana vai spēja citiem cilvēkiem parādīt mīlestību, spēsim iepriecināt no visas sirds.”

“Tā ir fantastiska dāvana – dot otram savu mīlestību.

Gerijs Čepmens runā par piecām mīlestības valodām – pieskārieni, vārdi, izdarīti darbi, kopā pavadīts laiks un dāvanas.

Kura tev no dāvanām ir vistuvākā? “Ja tu palūgsi, padomāsi, veltīsi laiku, Dievs tev iedos gudrību, ko dāvināt. Lai gan šajā laikā mēs nevaram apskauties, bet savus pašus tuvākos tu vari samīļot. Es aicinu dāvināt mīlestību visvienkāršākajā formā. Mīlestība noderēs ikvienam, kuram to varam dot,” iedrošina mācītājs.

Mācītājs aicina apdāvināt savus mīļos ar mazām dāvanām, kā tas ir viņa gadījumā – mīlestība caur vārdiem jeb 60 vēstules ar iedrošinājumu.

Piedošanas laiks. “Es izvēlos piedot”

Šajā laikā ierasts runāt arī par piedošanu. Arī mācītājs piekrīt, ka piedošanas jautājums ir ļoti, ļoti svarīgs, jo “daudziem cilvēkiem viņu fiziskā un garīgā veselība ir tik slikta, tādēļ, ka viņi nespēj piedot. Tas ir eksistenciāli svarīgs jautājums.”

Tomēr pirmā lieta, kas ir ļoti svarīga, mācītāja vārdiem sakot: “Es izvēlos piedot”.

Vai es to cilvēkam pasaku, vai nepasaku, tam ir ļoti otršķirīga nozīme. Sākumā ir jāapzinās, ka ir noticis pāridarījums, kādreiz arī to gribam noliegt, bet nē, ja man sāpēja, ja man nepatika, tad atzīt šo pāridarījumu. Taču ar tikpat lielu vēlmi ir jāizvēlas piedot. Tad, kad es to izvēlos un skaļi sev pasaku, tas jau ir daudz.”

Kur rast spēku, lai piedotu? Jā, man arī cilvēki ir uzdevuši jautājumu, kāpēc lai es piedotu – “viņš vai viņa man tā un tā”. Taču spēku varam smelt tad, kad apzināmies un saprotam, cik ļoti daudz Dievs mums ir piedevis. Ikkatrs no mums daudz ir kļūdījies, grēkojis, darījis aplamas lietas, un mums ir piedots caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu. Un jo vairāk mēs to apzināmies šajā laikā, jo vieglāk mums ir piedot citiem. Mēs saprotam, ka tas ir nieks salīdzinot ar to, ko Dievs mums ir piedevis.”

Mācītājs arī atklāj: “Arī es kādam cilvēkam savā vēstulē lūdzu piedošanu, ja šķiet, ka tas ir noderīgi un vajadzīgi, to, protams, vajag darīt, bet jāsaprot, ka ne vienmēr šie cilvēki to tā sapratīs, jo ne vienmēr pāridarītāji apzinās savu pāridarījumu. Tāpēc vissvarīgākais ir izvēlēties piedot!”

Vēlot mīlestības pilnus, gaišus, sirsnīgus un saticīgus svētkus vēl mācītājs Raimonds Mežiņš un chillpill.lv.

Foto: Pixabay.com

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.