Autore: Gunta Kūla

Sociālais temats vienmēr būs smags, taču mēs nevaram aizmirst par to, ka gan bagātais, gan nabagais ir sabiedrības daļa. Lasītāju stāsti un jautājums mudināja chillpill.lv komandu aprunāties ar sociālo darbinieci, lai uzzinātu par to, kādā stāvoklī jābūt apģērbam vai apaviem, ja cilvēks vēlas tos ziedot? Kā uzrunāt cilvēku, ja redzi, ka viņam nepieciešama palīdzība?

Chillpill.lv uzrunāja biedrības “Palīdzēsim viens otram” koordinatori Lailu Dembovsku, kura ikdienā ir sociālais darbinieks – ģimenes asistents.

Laila biedrībā darbojas jau vairāk nekā trīs gadus un, kā pati saka, piedzīvots ir daudz kas. Līdzdarbošanās biedrībā ir brīvprātīga, par to netiek saņemts atalgojums. Cilvēki to dara no sirds, arī Laila ir viens no sirds cilvēkiem. Viņa bija gatava ļaut nedaudz ielūkoties savā ikdienas darbā, kā arī atbildēt uz lasītāju iesūtīto jautājumu.

“Tu taču savam bērnam nevilku kājās šos novalkātos apavus, kāpēc tu domā, ka kāds cits bērns to vilks?”

Pirms kāda laika internetā parādījās ziņa, kas lika aizdomāties par to, kāpēc cilvēki domā, ka var absolūti nelietotus apavus nodot labdarībai.

Šie foto gan ir no Labdarības noliktavas arhīva. Noliktavas darbs nu ir padarīts. Noliktava darbojās no 2017.gada jūlija līdz 2020.gada septembrim, palīdzot simtiem ģimeņu no visas Latgales.

Runājot ar Lailu, kura ir biedrības “Palīdzēsim viens otram” koordinatore, ar šādām situācijām biedrības cilvēki saskaras ik dienas. Jautājot, kādā stāvoklī būtu jābūt ziedotajam apģērbam, viņa stāsta: “Biedrības nosacījumi paredz, ka ziedotās drēbes var būt lietotas, taču tām ir jābūt izmazgātām, lai var uzreiz nodot tālāk cilvēkiem. Jāatzīst ir, ka bieži vien noziedotās drēbes ir sapelējušas, netīras, cauras. Ir pat bijušas sieviešu drēbes ar menstruācijām, mēs esam daudz ko redzējuši.”

“Saņemot drēbes, mēs pārskatām pilnīgi visu. Visas drēbes tiek rūpīgi šķirotas pa izmēriem, dzimumiem, vecumiem, lai pēcāk būtu vieglāk operatīvi apģērbu nodot tālāk.”

Vienlaikus Laila skaidro: “Citiem atkal liekas, ka ģimene jau tā ir tik trūcīga, ka gatava ir arī vilkt absolūti novalkātus apavus vai drēbes, bet diemžēl tā jau šīs ģimenes, kuras nevar iegādāties kārotās lietas, ikdienā saskaras ar dažnedažādām problēmām. Ja vēl bērni valkātu šādas drēbes, tad pavisam kļūs par apsmiekla objektiem gan skolās, gan bērnudārzos. Ikdienas dzīve šīm ģimenēm diemžēl ir tāda, kāda tā ir – nežēlīga.”

Sociālā darbiniece atzīmē, ka šādas drēbes netiek nodotas tālāk. Kā jau viņa minēja, visas dāvinātās drēbes tiek ļoti rūpīgi šķirotas, lai nepieļautu, ka pie ģimenēm nonāk nelietojams apģērbs. Noliktavās strādā cilvēki, kurus gribētos dēvēt par rūķīšiem, kuri pārskata apģērbu no visām pusēm.

Vienlaikus gan Laila atzīmē, ka “kāds pleķītis gan var būt, kā jau lietotām drēbītēm, bet tās taču var nonēsāt pa laukiem, bet ne cauras, pilnīgi netīras un nelietojamas”.

Noliktavu neatrisinātās problēmas mazpilsētā

Noskaidrojām arī to, ka biedrībai visā Latvijā ir vairākas noliktavas, kur šīs mantas tiek uzglabātas. Laila ir biedrības koordinatore Tukumā. Viņa stāsta, ka arī mazpilsētā ir noliktavas telpas, taču šobrīd nekam klāt netiek. “Telpas ir aizpildītas ar kastēm. Šīs telpas mums it kā ir piešķirtas, bet līgumu uz rokas es vēl neesmu redzējusi. Jau tagad zinu, ka telpas ir daudz par mazu, ko dome mums piešķir, varēsim salikt tur vien daļu, mums tiešām ir labas un jaunas drēbes, bet nāks rudens un vēl jautājums par to, vai šajās telpās būs apkure, ir uz jautājuma zīmes. Es gan neticu, ka būs. Un ko tas nozīmē? To, ka es nezinu, vai šīs labās drēbes neaizies postā. Ļoti ceru, ka mūsu noliktavas lietas drīz atrisināsies.”

Reizi pa reizei jau sociālajos tīklos parādās ziņas, ka cilvēki labprāt atdotu drēbes, sadzīves lietas, kā arī visu nepieciešamo zīdaiņiem, jāteic, ka atsaucība patiesi ir liela, cilvēki dalās ar šīm ziņām un drīz vien dāvinājums nonāk pie tiem, kuri to vaicā. Ja tomēr cilvēks negrib likt publiski šo vēlmi, kur iespējams vērsties un nodot šīs mantas? “Cilvēki var rakstīt biedrības koordinatoriem. Ja mēs runājam konkrēti par Tukumu, tad minēju, ka telpu mums šobrīd nav. Es pajautāju cilvēkiem, ko viņi vēlas ziedot, lai zinu, kam to varu aizvest. Es pazīstu katru ģimeni Tukumā. Konkrēta darbalaika mums nav, jo visi strādā savu ikdienas darbu, tas ir mūsu brīvā laika brīvprātīgais darbs.”

Gada aukstais periods vienmēr ir aktuāls 

Laila biedrībā darbojas vairāk nekā trīs gadus. Jautājot, vai šo gadu laikā pēc palīdzīgas rokas sniedzas arvien vairāk cilvēku, vai tomēr šis skaits samazinās, viņa stāsta: “Mums jau ir sadarbība ar sociālo dienestu. Līdz ko viņu redzeslokā ir ģimene, ar mums sazinās. Mēs atkal attiecīgi sazināmies ar ģimeni.” Laila saka, ka nepieciešamība pēc palīdzības ir viļņveidīga. “Nāk rudens un ziema, noteikti būs cilvēki, kuriem būs vajadzīga palīdzība ar ziemas apģērbu bērniem. Gada aukstais periods vienmēr ir aktuāls.”

Kā sociālā darbiniece kopumā vērtē Latvijas sabiedrības līdzdalību, vai cilvēki iesaistās visa gada garumā, vai tikai Ziemassvētkos atplaukst plašā sirds? “Ar interneta starpniecību mēs nosūtām ziņu, ka ir kādam kas nepieciešams, cilvēki atsaucas. Pat pie funkcionālajām gultām, kas ir ļoti dārgas, bet cilvēki tās atdod, neprasot naudu.”

Kas attiecas uz Ziemassvētkiem, Tukumā jau trešo gadu ir jauka akcija – vientuļo senioru apdāvināšana. “Pagājušogad tiešām bija iesaistījušās gandrīz visas novada skolas, pat bērnudārzi. Pagājušajā gadā sasaiņojām 840 dāvanas.” Laila stāsta, ka šī akcija jau kļuvusi par Ziemassvētku tradīciju: “Skolas jau oktobrī man sāka vaicāt, vai šogad arī būs. Un es ar prieku varu teikt: “Noteikti būs.””

Cilvēkam ir ļoti grūti lūgt palīdzību, lai cik smagi arī neietu…

“Jā, tā tas ir. Arī paši cilvēki vēršas pēc palīdzības. Ir arī paziņas, kuri norāda mums, ka konkrētai ģimenei nepieciešama palīdzība, jo pašai ģimenei ir kauns to lūgt. Mums tiek iedotas arī koordinātes, mēs ģimeni apciemojam, noskaidrojam apstākļus.” Arī Laila piekrīt, ka palīdzību ir grūti lūgt.

“Es vienmēr ģimenēm saku – nav ko kautrēties. Kautrēties vajag, ja zog, bet, lūdzot palīdzību, nav jākaunas.”

Kad zini, ka vismaz dzīves pēdējo mēnesi esi kādam palīdzējis nodzīvot labāk…

Vai ir kāds īpašs stāsts, kas šo trīs gadu laikā spilgti palicis atmiņā? Laila nedaudz pieklust, padomā un pēc mirkļa saka: “Laikam jau man vairāk tie ir tie mirkļi, kad cilvēkam ir sagādāta funkcionālā gulta. Tu redzi, ka cilvēks guļ bezspēcīgs, ar izgulējumiem. Šī gulta ir liels atbalsts. Lai arī pēc mēneša cilvēks aizgājis viņsaulē, paliek apziņa, ka vismaz to mēnesi cilvēks ir dzīvojis par kripatiņu labāk.”

Es redzu, ka bērnam nav piemēroti apavi sezonai, kā lai es to pasaku viņa mammītei, kā lai pasaku, ka varu palīdzēt?

Kāds no mūsu lasītājiem iesūtīja stāstu ar lūgumu palīdzēt saprast, kā uzrunāt cilvēku uz ielas, kuram tu redzi, ka ir nepieciešama palīdzība. Lasītāja raksta: “Es ar savu pusotru gadus veco meitiņu biju uz pilsētas spēļu laukumu. Visu nakti bija lijis lietus, zāle slapja, kā jau rudenim pieklājas. Arī diena pati par sevi bija vēsa. Laukumā bija apmēram divus gadus vecs puisītis, kuram bija vasaras sandalītes, bērns bija saģērbts kārtu kārtās, es gribēju pieiet un pateikt, ka man ir šis tas, kas varētu noderēt, bet es nobijos, mamma bija gados jauna, nezināju, kā pareizi uzsākt sarunu, bet es sev nosolījos, ka paķeršu nākamreiz ratos līdzi maisiņu un nākamreiz vienkārši iedošu. Domāju, ka neesmu vienīgā, kuru nomoka jautājums – kā uzrunāt cilvēku, lai neaizvainotu? Varbūt ir iespēja uzrunāt sociālo darbinieku, lai rastu atbildi uz šo jautājumu.”

Sociālais darbinieks atbild

Atsaucoties uz lasītājas iesūtīto jautājumu, Lailai jautājām, kā uzrunāt, ko teikt vai vispār kaut ko teikt… Viņa saka: “Es ieteiktu uzrunāt noteikti, kā jau mēs runājām, palīdzību prasīt ir ļoti grūti. To vajadzētu uzsākt sarunas veidā, it īpaši, ja tas ir rotaļu laukums. Sarunas jau raisās, var pajautāt, vai ir grūtāk, vai ir kaut kur vērsusies, es noteikti tā darītu, mēģinātu. Arī pati es esmu tā rīkojusies. Vienmēr jāatceras arī par attieksmi, cilvēks jau jūt, ar kādu toni tiek uzsākta saruna. Ja saruna ir labvēlīga, tad arī atbildētājs būs atsaucīgs. Situācijas, protams, ir dažādas, un, ja tomēr neizdodas, vismaz būsi mēģinājis… Var jau gadīties visādi, bet es ieteiktu mēģināt. Ja cilvēks tomēr aizvainojas, tad var taču pateikt, ka tāds nav bijis mērķis. Mērķis bija palīdzēt vai nodot informāciju, kur pēc palīdzības var vērsties.”

Dvīnīši dala vienu redeļu gultiņu

Tad vēl kāda lasītāja vēlējās dalīties ar savu stāstu, vēršot uzmanību uz to, cik bēdīgi reizēm kļūst ap sirdi, kad vecākiem nav iespējas bērniem nodrošināt pamatvajadzības.

“Kad es biju bērniņa gaidībās, es sev nosolījos, ka lielās lietas, kas ir gulta, rati u.tml., es atdošu kādam, kuram tas būs patiesi nepieciešams. Kad mana meita izauga no savas redeļu gultiņas, es to piedāvāju internetā atdot bez maksas. Savā prātā biju iedomājusies, ka to paņems kāda mamma, kurai nepieciešama lieka gulta pie vecvecākiem. Bet tad… Es pāris minūšu laikā saņēmu ziņas, pat ziņas ar bildēm, lai paskaidrotu, kāpēc ir nepieciešama šī gultiņa. Jāsaka, ka tik ļoti sāpēja sirds, ka ir situācijas, ka nav iespējas iegādāties pat gultiņu bērnam. Gultiņu izlēmu nogādāt mammītei Pierīgā, kurai tolaik bija trīs mēnešus veci dvīņi, divgadīga meita un slima māte, dvīņi dalīja vienu gultiņu uz abiem. Un tad es tik ilgi domāju, ka man ir tik žēl, ka daļai sabiedrības ir tik bēdīgi dzīves apstākļi.”

Sāk izzust sabiedrības vidējais slānis

Pārrunājot šo situāciju ar sociālo darbinieci Lailu, skaidrs, ka viņas ikdienā ir daudz absurdu un ļoti bēdīgu situāciju. Tāpēc jautājums, kā Laila redz Latvijas sociālo situāciju kopumā? “Ir. Ļoti. Ja kādreiz mēs varējām teikt, ka sabiedrība iedalās trīs slāņos – bagātais, vidējais un zemais –, kā tautās runā, tad tagad es varu teikt, ka vidējais slānis pamazām izgaist, paliek tikai bagātais un zemais slānis. Cilvēkiem iet smagi pat ar šīm elementārajām lietām. Viņi var nopelnīt maizei, bet tik daudz kam nepietiek. Protams, ir arī tādi, kuri paši neko negrib darīt. Mūsu biedrība apmeklē katru ģimeni, kurai ir nepieciešama palīdzība. Tiek novērtēta situācija un tikai tad sniegta palīdzība.”

Neesi vienaldzīgs! Ja redzi, ka kādai ģimenei būtu nepieciešama palīdzība, Laila aicina vērsties pie jebkura biedrības “Palīdzēsi viens otram” koordinatora, pēcāk koordinatori savā starpā novirzīs personu, kura būs tuvāk novadam, kurā dzīvo persona, kurai  nepieciešama palīdzība.

Foto: Pixabay.com

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.