Foto: Unplash.com

Pārgalvīga braukšana, trakošana un savu spēju pārvērtēšana apdraud ne vien pašu autovadītāju, bet arī pasažierus, līdzcilvēkus un citus ceļu satiksmes dalībniekus. Kas ir tas, kas cilvēkam liek būt pārgalvīgam, un kā šāda pārgalvīga braukšana mūs var ietekmēt ilgtermiņā, skaidro ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons un neiroloģe Līga Mekša.

Kā stāsta psihoterapeits Artūrs Miksons, visi pārgalvīgie braucēji nav vienādi, tos var iedalīt divās grupās.

“Vieni ir tie, kas apzināti un mērķtiecīgi pie stūres ir pārgalvīgi vai agresīvi, jo tas viņiem palīdz izlādēties. Šie cilvēki šķietami jūtas pārliecināti par savām spējām un uzskata, ka var paredzēt situācijas uz ceļa. Savukārt otra grupa ir cilvēki, kas nemaz neapzinās, ka ir agresīvi vai pārgalvīgi. Viņus kaitina pārējo vadītāju rīcība, un viņi skaidro savu agresīvo braukšanu kā reakciju uz citiem, nevis pašu problēmas izlādi pie stūres. Bet patiesībā abās grupās aiz šīs agresīvās braukšanas slēpjas problēmas, kas radušās vēl pirms sēšanās pie stūres,” stāsta eksperts.

Savukārt neiroloģe Līga Mekša skaidro, ka autovadītāja braukšanas stilu var ietekmēt arī sava veida anonimitāte, ko sniedz atrašanās savā auto. “Anonimitāte cilvēkam ļauj uzvesties brīvāk un bieži vien, kā liecina pētījumu dati, arī ļaunprātīgāk. Apziņa par to, ka no malas neviens mani neatpazīs, ļauj atbrīvoties no ikdienā pastāvošajām morālajām un ētiskajām uzvedības normām. Ļoti labi to var novērot, piemēram, interneta vietņu komentāru sadaļā. Līdzīgi to var attiecināt arī uz autovadītājiem,” skaidro neiroloģe.

Taču izvēlēto braukšanas stilu var ietekmēt arī tādi faktori kā, piemēram, satiksmes kavēšanās vai agresivitāte kā uzvedības norma.

Ar agresiju jātiek galā vēl pirms sēšanās pie stūres

Tā kā aiz pārgalvīgas un agresīvas braukšanas bieži vien slēpjas kādas konkrētas emocijas vai samilzušas dzīves problēmas, ir jāspēj noteikt dusmu cēloni, vēl pirms ir iedarbināts auto. Ja tomēr nav iespējams nomierināties, tad varbūt no sēšanās pie stūres jāizvairās.

“Tā ir mūsu pašu katra atbildība – sakārtot savas problēmas un spēt tikt galā ar emocijām, pirms vēl sākam braukt. Ja tu regulāri jūti to, ka pie stūres sēdies aizkaitināts vai uzvilkts, tā jau ir tava paša individuālā atbildība, un neviens uz ceļa pie tā nav vainīgs. Tu pats neesi sakārtojis savu ikdienu, labi zinot, ar ko tas var beigties. Ir jācenšas ikdienā ar tām tikt galā, pirms nonākam līdz automašīnas stūrei, un zināt reizes, kad nevajag vispār pie stūres sēsties,” aicina psihoterapeits.

Arī salīdzinoši vienkāršas lietas var palīdzēt mazināt stresu un pie stūres palikt mierīgam. “Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā mazināt satraukumu, ir dot sev vairāk laika. Proti, ierēķināt pietiekami daudz laika nonākšanai galamērķī un doties ceļā bez liekas kavēšanās,” atgādina neiroloģe Līga Mekša.

Jāspēj noteikt dusmu īsto iemeslu

Patieso dusmu vai citu emociju iemeslus jāprot atpazīt ne tikai pirms sēšanās pie stūres, bet arī, piedaloties ceļu satiksmē.

“Atrodoties pie stūres, mēs savas emocijas varam izlādēt dažādi – klausoties konkrētu mūziku, dziedot līdzi, zvanot draugam un, jā, arī skaļi dusmojoties. Savas emocijas var izlādēt arī verbāli, atrodoties auto, tas var palīdzēt nomierināties. Galvenais ir šīs emocijas neizgāzt uz apkārtējiem.”

“Nevajag vērt vaļā logu vai kāpt ārā no auto, lai bruktu kādam virsū. Jāatceras, ka bieži var būt situācijas, kad patiesībā dusmojies, piemēram, nevis uz garāmbraucošo velosipēdistu, bet gan par kaut ko, kas pa dienu pirms tam ir noticis – gara/smaga darbadiena, nepatīkama saruna ar priekšnieku, strīds ar sievu/vīru u.c. Tādā gadījumā velobraucējs ir pēdējais piliens, kurš tikai palaiž dusmu reakciju, nevis ierosina to. Ir svarīgi apzināties savu dusmu patieso cēloni,” atgādina psihoterapeits A. Miksons.

Pārgalvīga braukšana var ietekmēt ilgtermiņā

“Ja mēs ilgstoši netiekam galā ar savām emocijām, var izveidoties sava veida maģiskais aplis. Proti, mums ikdienā ir problēmas, dusmas, aizkaitinājums vai kādas citas neizreaģētas emocijas. Braucot ar auto, šīs emocijas vēl tikai saasinās, dusmojoties par dažādām situācijām uz citiem ceļu satiksmes dalībniekiem. Pēc tam, atnākot mājās un turpinot dusmoties par piedzīvoto, var rasties konflikti, piemēram, ar ģimeni par to, kas noticis uz ceļa.

Bet tajā pašā laikā tiek aizmirsts, ka dusmu galvenais cēlonis ir problēmas, kas cilvēkam bija, vēl pirms viņš apsēdās pie stūres. Kas nozīmē, ka netiek risināta patiesā problēma, kas izraisīja šīs emocijas vēl pirms sēšanās pie stūres,” skaidro eksperts.

Savukārt ilgstoša agresija un nervozitāte var radīt dažādas veselības problēmas. Nevar arī aizmirst par to, kādas sekas var nākties piedzīvot pēc avārijas, kas radusies pārgalvīgas braukšanas dēļ. “Cilvēce darbojas kā “neatliekamības sabiedrība”. Visi ir aizņemti, skrien no vietas uz vietu, dara vairākus darbus reizē. Šādos apstākļos tiek apdraudēta drošība un veselība. Smagākās agresīvas braukšanas sekas varētu būt nozīmīgas sadzīves traumas gūšana, kas izraisa paliekošu dažāda smaguma nespēju, pat invaliditāti vai nāvi. Ja bojātas galvas vai muguras smadzenes, kā arī kāds no ķermeņa nerviem, – traumas sekas gandrīz vienmēr saistāmas ar nozīmīgu turpmāku nespēju, jo nervi nevar pilnībā atjaunoties. Nemaz nerunājot par psiholoģisku traumu, ko pārdzīvo satiksmes negadījuma izdarītājs un cilvēks, kas tajā cietis,” atgādina neiroloģe.

Izsaki domas

Please enter your comment!
Please enter your name here

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.